vakarnnakt pārrados mājās, iegāju dušā, sadzēros šķidrumus un biju gatava mosties bez jebkādām sekām. tā nebija. tagad man ir briesmīgi pēc diviem aliem! un labi, ka tā. tā kā šī dzērienu izvirtība atkārtojās ar 12 dienu pauzi, nākamā drīkst atkārtoties ne agrāk par 16 dienām.
ilgā laikā pamodos, iegāju dušā, padzēru kafiju, sataisījos un devos pie jūras. braucot turp cerēju, ka būs auksts vējš, lai varētu to paģiru izdrebēt. nē, jūra bija pavisam rāma, neviļņoja, drīzāk tirpa. apskaudu pāris peldētājus, bet izlēmu, ka tā nebūs gudrākā izvēle, ņemot vērā to, ka tūlīt atsāksies iesāktais un, cerams, iespējams, varbūt, sāksies arī kas jauns! domāju arī par to, ka pastāv reāls risks manas roņošanas beigām.
smiltis bija smalkas un gludas. no mugurpuses, kā debesu pārvalks mācās dūmakaini pelēks lietus mākonis. virs jūras, drūmi maigajās debesīs un baltos mākoņos iestarpinājies bija neliels, tumši, tumši pelēks mākonis. vēroju, kā tas izplešas kā tecēdams pa kapilāriem. gar jūru gāju līdz nākamajai stacijai. smaržoju krastmalā izskalotās dūņas. domāju par to, cik sekli elpoju. man skauž, kad cilvēki man blakus elpo skaļi. viņi izmanto savas plaušas neizjūtot kaunu par to! lūk, tas ir iedvesmojoši. tāpat kā cilvēki, kuri ērti ēd cilvēku grupās. vai pirmajos randiņos. man patīk, kad cilvēki skaļi elpo, elš. man patīk, ka cilvēki svīst un vēl stipri, un nekautrējas par to. ar nosacījumu, ja mazgājas un nesmird. Jūrmala smaržoja kā vētras pēdas, sveķi un degošas lapas. smaržoja kā mājās, bērnībā, bet pavisam, pavisam citur.
atgriežoties pilsētā oda pēc ierastajiem mīzeļiem. agrs vakars bija oficiāli rudenīgi tumšs. jutās ļoti līdzīgi kā pirms aptuveni gada, kad devos uz baznīcu un vakars līdzinājās šim. toreiz baznīcā mācītājs kaut ko runāja par Ievas grēkiem. man šķita, ka viņš man pārmet un mana dzemde sāpīgi pulsēja. es lūdzos, kaut es nebūtu stāvoklī.
pārrados mājās, nomazgājos, galveno sakārtoju, izdzēru kanniņu Liepājas vēja tējas, pagatavoju vakariņas, ēdu trīs stundas no vietas. man šodien nebija jādodas uz baznīcu. šodien neesmu spiesta lūgties vai runāt ar Dievu, bet tāpat to padarīšu. bet, ja es būtu Dievs, es neklausītos meiteni, kura lūdzoties pat nesaliek plaukstas kopā, jo tik kārdinoši ērti ieritinājusies uz spilvena. Dievs ganjau ir labāks par mani, tāpēc arī parunājos ar viņu, pat ja nav kliedzoša vajadzība.
jau gribēju beigt rakstīt, bet atcerējos. maza devos uz kristīgajām nometnēm. vienu no tām reizēm biju istabiņā ar vēl divām meitenēm. mūsu durvis ja aizslēdza, tad mēs iestrēgām. tāpēc tās neslēdzām ciet. kādā no nometnes dienām man izsuta pakaļa un ļoti sūrstēja, prasīju mammai, ko darīt. viņa teica, ka jaguļ bez apenēm, lai elpo. tā arī darīju. tā bija pēdējā nometnes diena. kamēr gulējām, mūsu istabiņā ienāca puiši un apsmērēja sejasnar zobupastām. es pamodos, jo mani ar zobupastu smērēja vispopulārākais puisis nometnē un visā ciematā. viņš patika arī man. mēdzu iedomāties, nez, nebiju nospārdījusies? vai viņš redzēja manu izsutušo pakaļu Dieva nometnē? ceru, ka tomēr nē. esmu priecīga, ka nepiepildījās manas bērnības fantāzijas un nekļuvu par viņa dāmu. tagad viņš ir bijis Gobzema storijos un runā, ka lietojot heroīnu un ko vēl ne. lai gan par mani arī tā vienu brīdi baumoja, bet tā nu gan nav taisnība. morāle ir tāda, ka līdz šim ar pliku pakalu attopos tikai ar tiem, ar kuriem būt nav lemts.
kā, nez, šovakar iet blues? grafititotājam? cerams, ka labi. nez, vai kādreiz kāds uztaisīs grafiti man?