dārgā dienasgrāmata,
šorīt pamodos kliegdama un spiegdama bez dota iemesla, tikai tāpēc, ka joprojām viņš patīk. neatceros, ko un vai sapņoju, bet riju gaisu, kliedzu un dejoju visu gatavošanos iziešanai. biju aplūkot citu darbus, uzraudzīt savējos. izdzēru pāris kafijas. nopirku bērzu sulu, kas, diemžēl, bija pretīga. nosūtīju pavedinošas bildes. pēc atbildēm sekoja ilgs klusums. aizņēmu rokas ar visu, ko varēju darīt, lai būtu iespējams pievērst klusumam pēc iespējas mazāk uzmanības.
sajutos kaila vairāk veidos nekā vienā. cikliski un, patiesībā, visai bieži, mēdzu kļūt kaila daudziem, bet būt kailai kādam personīgi ir daudz smagāk. tad neesmu tikai skatāms ķermenis vai misija, bet nosūtu savu atkailināto dvēseli, skatāma ķermeņa formātā. padaru sevi trauslu un skatos, kā ar mani apiesies. vēlāk tik un tā ir jāietur vispārpieņemto spēli - nedrīkst rakstīt pārāk daudz, nedrīkst atbildēt pārāk ātri, nedrīkst atklāt visas kārtis uzreiz. nedrīkst tik agri teikt, ka man ir bail, vai, vēl ļaunāk, cik bieži pietrūkst. šodienas klusums man atgādināja par visiem cilvēkiem, kuri mani ir pametuši, darījuši pāri vai tinuši ap pirkstu. pēc ikkatras no tām situācijām saku sev, ka esmu kļuvusi niknāka, stiprāka un gudrāka un spēšu to atpazīt nākamreiz. pat ja atpazītu, kā es sevi aizsargātu?
šodien, vērojot darbus, pienāca kāds puisis. nesen uzzināju, ka viņi ir tuvos draugos, tāpēc, protams, centos ko pateikt. bija ne pārāk veikla pāris teikumu saruna. esmu šaubīga par vairākiem viņa draugiem, bet tieši šis draugs nolasās, ka varētu būt sakarīgs cilvēks ar sakarīgiem nodomiem. vakariņās pagatavoju maltīti ar daudz dārzeņiem, kas pēdējā laikā neēdas pietiekami. saldajā melone, ko tā arī neiesāku un neapēdu. nevaru sagaidīt un baidos par nākamo tikšanās reizi, kas solās būt šodiena. ceru, ka neapgāžama skaidrība nāks drīz un to nespēs izkustināt pat mans mokoši skeptiskais, bet salkani naivais prāts. šodien daudz jāpaveic. ceru, ka šodiena būs negaidīti brīnumaina