Es tikai nesaprotu vienu- kāpēc cilvēkam, ar kuru biju pazīstama biku vairāk kā mēnesi, vajag, lai braucu uz viņa dz.d., svinu ar viņu jauno gadu, uz visādi citādi braucu pie viņa.. Iznāk, ka biju viņu tiešām ieinteresējusi un iepatikusies, jo citu izskaidrojumu nevaru rast.. Tajā pašā laikā- kāpēc tad viņš rīkojās tā, kā rīkojās, kur tad palika viņa interese uz to brīdi?
Man laikam ir tā, ka viņš ir neizsapņoto fantāziju objekts, kurš jaucas pa galvu tiklīdz atkal uzrodas, bet tajā pašā laikā, es zinu, kuru cilvēku mīlu un kuru tiešām vēlos sev blakus..
Un man tracina, ka Mīlulis ir tik pareizs, jauks un labiņš! Man tracina, ka viņš neizrāda savas jūtas, ja tādas vispār ir! Man tracina, ka viņš vispār neko neiebilst, ja brauktu, jo pie sevis zin, ka nebraukshu.. Toties, ja aizbrauktu, tad viņam sāpētu un tā būtu galīgi kreisa rīcība no manas puses! Man, protams, priex, ka viņš nav apsēsts ar greizsirdību, bet kkādai dzirkstelītei tak jābūt! Tad jau iznāk, ka viņam ir pie kājas, ko es daru un kas mani kkur aicina vai grib dabūt sev pie sāna!
Iznāk, ka es esmu sliktā, kas skaidri un gaiši pasaka, ko gribu un negribu, lai Mīlulis dara, bet viņš redz ir tas Enģelītis, kas visu man atļauj un neko neaizliedz, jo vnk zin, ka nedarīšu, bet ja kko izdarītu viņam ne pa prātam, tad es būtu tā sliktā un viņš joprojām paliktu labiņais =/