Es BIJU dusmīga! Ļoti! Bet tad es parunāju ar savu Mīluli.. Sarunas laikā arī biju dusmīga! Bet tagad vairs neesmu! Un man tas īstenībā tracina, ka nespēju uz viņu ilgi dusmoties- ja reiz dusmojas, tad dusmojas, nevis pēc 5min. jau viss kārtībā! Gribēju šeit uzrakstīt visu, ko domāju, ko jūtu, bet vairs nevaru, jo dusma ir pazudusi!!! Gribēju izārdīties, bet vairs nevaru- atliek vien dzert kakao un klausīties Bon Jovi..
Stāvēju pieturā pēc lekcijām, bija tumšs un pat biku vēss, un domāju, ka gribās šodien piedzerties, tā pamatīgi.. Aiziet uz Neonbāru un dzert vienu kokteilīti pēc otra, bet tad nodomāju, ka šādai kompānijai piemērotais cilvēks ir Grieķijā un pārējie mani vnk atšūs, tad vēl mamma ir mājās, kas noteikti nebūtu apmierināta, ka dodos kkur prom.. Nu jā, tā es tur stāvēju un domāju, cik skaisti būtu, ja mans Mīlulis būtu ieradies mani sagaidīt un ja vēl būtu puķi uzdāvinājis.. Iekāpu tramv., apsēdos un sāka skanēt Re:public- Strēlniece, aizdomājos par to, par kuru vispār vairs nedomāja, ja neskaita brīžus, kad Mīlulis atgādina, vēlreiz apstiprināju sev, ka viņš man neko vērtīgu nebūtu devis, ja neskaita mācību- neuzticēties vecākiem vīriešiem.. Dziesma beidzās, sākās nākamā un man par lielu pārsteigumu, arī nepatiku, sāka skanēt Enrikes- Hero.. Atkal atcerējos kādu, bet šoreiz ar nedaudz labākām atmiņām, bet tik un tā apstiprināju, ka arī viņš man neko nevarēja vairāk iedot, kā iedeva, un arī viņš nebija tas īstais.. Pienāca mana pietura, kāpu ārā un pa tumšo ielu ejot, domāju, cik skaisti tagad būtu, ja atnāktu mājās, ieietu istabā un priekšā būtu VIŅŠ, tas par kuru sev jau sen esmu apstiprinājusi, ka viņš gan man var un arī dod daudz, viņš būtu sadedzis sveces un vnk izģērbtu mani, noguldītu gultā un masētu muguru ar savām lieliskajām rokām.. Nu jā, un tad es nonācu realitātē, atslēdzu durvis, kaķis mani nesagaidīja, mamma no virtuves kko nobļāvās, ienācu istabā, kurā valdīja tumsa, bet kuru toties biju sakārtojusi, lai manam mīļotajam šodien patīkami pie manis pārnakšņot, noģērbos, paņēmu colu un sapratu, ka mums nemaz nav savas dziesmas, tāpat kā viņš nemaz nav pie manis.................................................................................................................................