Mans novērojums ir ļoti vienkāršs- darba dienās vīrs nāk mājās pietiekami vēlu un gana noguris, lai nestāvētu kopā ar mani pie plīts vai nemazgātu grīdu.. Nedēļas nogalēs gan nav problēma ar viņa palīdzības iegūšanu, bet labāk gan es gribētu kkur doties, nevis berzt māju, jo tāpat jau mēs gana maz laika pavadam kopā. Līdz ar to man liekas diezgan utopiska iedoma, ka mēs gatavojam kopā. Mūsu ģimenē ir pieņemts, ka viņš ierodas mājās un uz plīts jau gaida silts ēdiens, jo viņš ir pārāk izsalcis, lai vēl gaidītu, ka tiks kkas pagatavots- tā vietā tad viņš žigli apēd kkādus našķus un citus sū..,nekā gaida, kad beidzot kkas būs gatavs. Tad nu sanāk tā, ka manās darba dienās viņš ēd iepriekš pagatavoto, kas patiesībā man nepatīk, jo neatzīstu vairākas reizes sildītu ēdienu, bet manās brīvdienās viņš un arī es saņemu pienācīgu ēdienu. Zinu tikai to, ja strādātu nevis maiņu grafikā kā tagad, bet ķip "normālajā", tad māja tiešām būtu lielākā bardakā un gards ēdiens būtu tikai brīvdienās, jo atvelkoties mājās visticamāk negribētu neko darīt, bet drīzāk gan kko pasūtīt.

Katrā gadījumā es nesaprotu, kādēļ man vajadzētu gribēt sevi tik ļoti nostrādināt kā bīdīt karjeru, rūpēties par māju un vēl mēģināt atrast laiku arī sev. Tajā pašā laikā zinot, ka es varētu arī bez pārguruma un daudz kvalitatīvāk visu izdarīt, ja nestrādātu. Bet Tu jau teici- katram savas prioritātes, līdz ar to nesaprotu par ko no sākuma bija tāds cepiens, kad sākās šī diskusija?