skola
Es vienmēr esmu domājusi- nez, ja man maksātu par skolu (nu tādu normālu summu, nevis kkādus smieklīgu stipendiju), tad es ietu ar lielāku prieku un no rīta man būtu vieglāk piecelties?
Kkā ļoooti reti gadās tā, ka nespēju piecelties uz darbu un ir ļoti, ļoti jāsaņemas, bet nez kādēļ ar skolu tā ir vienmēr.. Joprojām turos un esmu absolūtā rekordiste, jo nav nobastota neviena lekcija, bet kārdinājums ir bijis milzonīgs. Un es tiešām sāku nožēlot, ka pametu BA, jo tagad jau viss būtu cauri un vairs nemācītos. Mammai bija taisnība, bet ne par nožēlošanas iemesliem- man nav žēl, ka neesmu pabeigusi iesāktu lietu vai ka man nav konkrētā izglītība, bet man ir žēl, ka tas nolāpītais papīrs nav manā kabatā un līdz ar to skolas gaitas nav beigušās.. Tāpat es nesaprotu, cik stulba es biju, kad apgalvoju, ka noteikti uzreiz turpināšu mācīties maģistros? Patreiz man liekas, ka ar labu prātu mācīties es varētu gribēt tikai kādā konkrētā vecumā, piem, man uznāktu 40gadnieku krīze, apnikums pret dzīvi un tad moš varētu arī pamācīties kko..