reliģijai ar vājumu, manuprāt, ne vienmēr ir kopīgais. Es, piemēram, kristietībā nesaskatu neko sev tuvu.. un drīzāk sajūsminos par hinduismu un apbrīnoju budismu. Svarīga ir tā filozofija un dzīvesveids, nevis "rast mierinājumu, uzklausīt padomus un izsūdzēt grēkus" (šīs ir tieši kristietībā spilgtākās iezīmes). Interese nekādā gadījumā nav vājuma pazīme :)
Bet es.. ja godīgi.. brīnos, kā tu vari doties uz nodarbībām un tajā visā iesaistīties, ja esi tik ļoti pret..
Arī pēc manām domām - cilvēks pats var kulties ar savām problēmām, ticu tai karmiskajai idejai.. dievs ( ir kā ideja un virzulis) un, patiesībā, ir mūsos pašos (un tagad ticīgie nāk ar sūdainām dakšām pie manām durvīm.. lai izskaustu šo zaimošanu.. hell yeah!).