iedomājos, vai tas, ka reliģija, bet konkrēti reliģija, nevis kāda konfesija, man ir kļuvusi interesantāka kā bija, nozīmē, ka esmu kļuvusi "vājāka"?

agrāk uzskatīju, ka tie, kas iet baznīcā, tomēr ir bik vājāki, par tiem, kas turp nedodas rast mierinājumu, uzklausīt padomus un izsūdzēt grēkus (šo lietu gan jorpojām neatbalstu un šķiet, ka arī nekad neatbalstīšu). tie, kas baznīcā neiet, paši tiek galā ar savām problēmām, nevis pieķeras Dievam, mācītājam, vai vēl sazin kam, kā pie pēdējā salmiņa, kur rast mierinājumu.

pēc šī uzskaitījuma tomēr iznāk, ka "vājāka" neesmu kļuvusi, jo man vnk šķiet interesanti tas, ko mācītājs stāsta. par to lielāko ties arī aizdomājos, bet nepieķeros kā pie vienīgās patiesības. pietam, apšaubu, ka man tas liktos interesanti, ja to stāstītu citādākā formā kā konkrētais mācītājs.
bet tajā pašā laikā- agrāk es biju pavisam skeptiska reliģijas jautājumos, bet tagad esmu kļuvusi jau krietni pielaidīgāka, kas nozīmē, ka var gadīties, gadiem ejot, ka kļūstu vēl ticīgāka un tātad esmu tomēr kļuvusi "vājāka", jo mans mūris attiecībā uz šo jautājumu jau tagad ir nedaudz ieplaisājis.

nu, ko redzēs, kas būs tālāk. rīt jau 4.nodarbība, palikušas vēl 5. runāsim par 6.bausli-laulības pārkāpšanu utt.:)