spīts
pēkšņi sagribējas kko mainīt un palikt pavisam, pavisam spītīgai..
mēžāži jau tādi esot, kad kko nolemjot, tad dara, kamēr padara. tik kāpēc to neesmu novērojusi savās darbībās?
esmu jau, bet lielāko ties tas ir tad, kad man konkrētā lieta ļoti patīk, bet tas tak loģiski, ka tad to paveicu, lai cik grūti būtu.
vot, kad jādara, kas negribēts, tad gan ir cita runāšana, tad mans spīts pazūd kā nebijis.

jāsaņem sevi rokās,
punkts.