- 19.8.07 21:56
- Esmu Rīgā. Viss labi. Troksnis.
Dīvaini. Pat, ja esi nodzīvojis vienatnē tai mājā veselu nedēļu, tieši prombraukšanas brīdī iestājas mirklis, kas šķiet visīstākais. Kad sajūti mājas garu. Izklausās pēc muļķībām, es zinu. Bet tā ir. Jo it kā taču nekas neatšķiras - arī pirms tam es mēdzu visu tik pat rūpīgi nokopt, iznest miskastes, izslaucīt grīdas. Apsēsties un paklausīties klusumā. Tomēr pirms aizbraukšanas viss ir pilnīgi citādi. Kaut kāds noslēpums pēkšņi visapkārt. Kāds? Līdz šim nevarēju saprast - kas šo brīdi padara tik īpašu. Tagad, šķiet, izdomāju. Tas ir tas, ka tu nekad neuzzināsi, kā te viss izskatīsies kaut piecas minūtes pēc tavas aizbraukšanas. Kādas būs debesis, kā koki iešalksies, vējš pieņemsies vai, gluži otrādi, norimsies. Viss būs, un būs bez tevis. Tāpat, kā pēc nāves.
Es gāju aizslēgt šķūni, visas mantas jau mašīnā, tikai iekāpt un braukt.
Palūkojos apkārt. Jau rudenīgās debesis kaut kādiem trakiem mākoņu mutuļiem savēlušās, kam apkārt tīra zila debess. Viss zaļums - pļava, bērzi, priedes - tik dziļš un gaismēnu caurausts. Tumši brūnās vilkuvāles ap abiem dīķiem, un spilgti violeti kaut kādu pļavu puķu ziedi. Ak Dievs, cik skaisti.
Lamājiet mani par sentimentālu muļķi, bet es nevaru pateikt neko citu. Ak Dievs, cik skaisti, paldies, ka Tu esi to radījis.
Es esmu briesmīgi raudulīga, palaidu piņņu, bet, es domāju, jūs, stiprie un līdzsvarotie, taču varētu sajust tieši to pašu bez asarām. Asaras jau ir tikai tas, kas uz āru.
Apsēdos starp abiem dīķiem, starp lielajiem bērziem, tas laikam iznāk tāds kā mūsu sētas ģeogrāfiskais centrs. Un tad uzreiz man blakus sēdēja papus. Es vispār laukos vienmēr par viņu daudz domāju. Piemēram, sēnēs kopā ejam. Kā parasti. Uz Ķesteru ceļa viņš vienmēr saka - paej nu tu vēl gabaliņu uz priekšu, es te apsēdīšos, elpu atvilkšu. Vienmēr tai vietā pie lielajām papardēm.
Tagad viņš sēž man blakus starp dīķiem. Kā tev patīk? - es prasu. - Nu, smuki jau ir.
Viņš to nav redzējis, toreiz viss bija citādi. Bet kā bija citādi, tas lai paliek.
Es teicu papum, lai padzīvo vēl pa laukiem, lai pieskata māju.
Tur taču labāk kā Rīgā vai Lāčupes kapos.
Es zinu, daži no jums domā, ka es esmu apsēsta ar papu un viņa nāvi, un ka tas nav normāli, veciem jāmirst, tāda ir lietu kārtība un tā tālāk. Jā, zinu, jā, esmu apsēsta. Es nezināju, ka tā var kāds cilvēks pietrūkt, ka tik liels tukšums paliek. Ka tik liela vieta manī bijusi viņam. - 14 rakstapiebildīšu
- 19.8.07 22:32
-
Aizbraukšanas mirklis... tur ir savs fenomens, ieraugi no pavisam citas puses
- piebilst
- 19.8.07 23:16
-
Tu neesi apsēsta. Viņš ir daļa no Tevis un tā tas būs vienmēr. Ja reiz teiktu, ka tas nekad nepāries, neticētu. Bet tā tas ir - tas nepāriet nekad. Vien ar laiku tramīgā sajūta pārvēršas drošajā un mājīgajā, ka viņš ir Tev blakus.
Un skumjas... kā redzot Dieva radītu skaistumu, bet nespējot tam pieskarties, to paturēt. - piebilst
- 20.8.07 00:18
-
es teiksim šeit raudu katru dienu, vairākas reizes, par visu savu iepriekšējo dzīvi, par cieto sirdi, un par visu šo žēlastību, kas man ir dota, un ainas no dzīves slīd garām, bet es vienmēr gribu palikt šajā mirklī
- piebilst
- 20.8.07 00:21
-
nuja, tu laikam saproti vislabāk. tikai pasaki, vai šīs izjūtas ir dāvana (žēlastība) vai nolādējums?
- piebilst
- 20.8.07 00:25
-
viss ir dāvana, viss ir lāsts (grēks). es nezinu. bet pasaki, vai Tu nejūties laimīga raudot. es, man liekas, vienmēr gribu palikt arī tajā raudāšanas mirklī. slikti jau ir tikai pirms vai pēc.
- piebilst
- 20.8.07 00:32
-
tas raudāšanas mirklis - tieši par to es domāju, prom braucot. Tur ir tā lieta, ka nevar šķirt milzīgu, nepārejošu un mūžīgu laimi no bailēm par visa izbeigšanos, un, ka tieši šai raudāšnas mirklī tu esi reizē vislaimīgāks un visnelaimīgāks. Un ka ir cilvēki, kuriem laime bez raudāšanas par tās izbeigšanos vispār nav laime. Tikai tad, kad sajūti, kas būs jāzaudē, spēj to novērtēt (būt laimīgs) un jau raudāt par neizbēgamo zaudējumu.
ai, sviests:) - piebilst
- 20.8.07 00:38
-
Ford Madox Brown
ai, cik precīzi.
tas ir tāpat kā ar bērnu. vislielākā laime turēt viņu savās rokās un reizē just kā sirds plešas aizvien lielāka aiz sāpēm par to, ka pastāv iespēja viņu pazaudēt. - piebilst
- 20.8.07 00:55
-
ar bērnu tas ir vissāpīgāk.
- piebilst
- 20.8.07 00:38
-
bet vsipār, es nedomāju, ka Dievs ir gribējis, lai mēs raudam. Mēs esam novirze no normas, izdzimteņi. Paklausies tantiņas radio 1 vai radio 2 - 99 gadus vecas. viņas nevaimanā un nelauza rokas, sēžot staro dīķiem.
- piebilst
- 20.8.07 01:11
- skuka (bez virsraksta)Paslēpts ieraksts
- 20.8.07 09:36
-
man jau liekas, ka pati raudāšana ir vienkārši laime. ka tā JAU ir apžēlošanās.
- piebilst
- 20.8.07 09:46
-
jā, šodien es domāju, ka tev ir taisnība.
- piebilst
- 20.8.07 02:55
-
nebuutu papa nebuutu tevis. ne buutu
nebutu , p[aklusee druskucinj
nu ko tev suutiit , stum stum . labaakais kas ir.
un lai taa pasaule uzzspraakst. - piebilst
- 20.8.07 09:37
-
skukiņ, mēs neesam stiprie un līdzsvarotie, mēs arī palaistu piņņu. un par papu mēs arī saprotam. kaut gan varbūt tas jūs nav domāts ciba, bet visi jūs, visa pasaule, tā
- piebilst