* * *

19.8.07 21:56
Esmu Rīgā. Viss labi. Troksnis.

Dīvaini. Pat, ja esi nodzīvojis vienatnē tai mājā veselu nedēļu, tieši prombraukšanas brīdī iestājas mirklis, kas šķiet visīstākais. Kad sajūti mājas garu. Izklausās pēc muļķībām, es zinu. Bet tā ir. Jo it kā taču nekas neatšķiras - arī pirms tam es mēdzu visu tik pat rūpīgi nokopt, iznest miskastes, izslaucīt grīdas. Apsēsties un paklausīties klusumā. Tomēr pirms aizbraukšanas viss ir pilnīgi citādi. Kaut kāds noslēpums pēkšņi visapkārt. Kāds? Līdz šim nevarēju saprast - kas šo brīdi padara tik īpašu. Tagad, šķiet, izdomāju. Tas ir tas, ka tu nekad neuzzināsi, kā te viss izskatīsies kaut piecas minūtes pēc tavas aizbraukšanas. Kādas būs debesis, kā koki iešalksies, vējš pieņemsies vai, gluži otrādi, norimsies. Viss būs, un būs bez tevis. Tāpat, kā pēc nāves.

Es gāju aizslēgt šķūni, visas mantas jau mašīnā, tikai iekāpt un braukt.
Palūkojos apkārt. Jau rudenīgās debesis kaut kādiem trakiem mākoņu mutuļiem savēlušās, kam apkārt tīra zila debess. Viss zaļums - pļava, bērzi, priedes - tik dziļš un gaismēnu caurausts. Tumši brūnās vilkuvāles ap abiem dīķiem, un spilgti violeti kaut kādu pļavu puķu ziedi. Ak Dievs, cik skaisti.
Lamājiet mani par sentimentālu muļķi, bet es nevaru pateikt neko citu. Ak Dievs, cik skaisti, paldies, ka Tu esi to radījis.

Es esmu briesmīgi raudulīga, palaidu piņņu, bet, es domāju, jūs, stiprie un līdzsvarotie, taču varētu sajust tieši to pašu bez asarām. Asaras jau ir tikai tas, kas uz āru.

Apsēdos starp abiem dīķiem, starp lielajiem bērziem, tas laikam iznāk tāds kā mūsu sētas ģeogrāfiskais centrs. Un tad uzreiz man blakus sēdēja papus. Es vispār laukos vienmēr par viņu daudz domāju. Piemēram, sēnēs kopā ejam. Kā parasti. Uz Ķesteru ceļa viņš vienmēr saka - paej nu tu vēl gabaliņu uz priekšu, es te apsēdīšos, elpu atvilkšu. Vienmēr tai vietā pie lielajām papardēm.

Tagad viņš sēž man blakus starp dīķiem. Kā tev patīk? - es prasu. - Nu, smuki jau ir.

Viņš to nav redzējis, toreiz viss bija citādi. Bet kā bija citādi, tas lai paliek.

Es teicu papum, lai padzīvo vēl pa laukiem, lai pieskata māju.
Tur taču labāk kā Rīgā vai Lāčupes kapos.

Es zinu, daži no jums domā, ka es esmu apsēsta ar papu un viņa nāvi, un ka tas nav normāli, veciem jāmirst, tāda ir lietu kārtība un tā tālāk. Jā, zinu, jā, esmu apsēsta. Es nezināju, ka tā var kāds cilvēks pietrūkt, ka tik liels tukšums paliek. Ka tik liela vieta manī bijusi viņam.