- 5.5.07 21:33
- Sāpes ir ne tikai fiziski mokošas. Tās padara īgnu un neiecietīgu. Tev riebjas, ja tevi žēlo un tu apvainojies, ja tevi nežēlo.
Visļaunākais - sāpes pazemo, nevarība pazemo. Pazemojums rada niknumu.
Un visgļaudenākā ir sevis žēlošana.
Bet tad jau atkal tu iedzer zāles, un viss pāriet. Tikai zāles nedrīkst dzert bieži.
Upd. Jā, bet, pēc tam izlasot Larvas ierakstu, es sapratu, ka man trūkst pazemības. Tāpēc arī dancoju pēc sāpju stabules. Esmu sīka. - 7 rakstapiebildīšu
- 6.5.07 08:04
-
Prof. Biezpientaure
Apzinos, ka klusēšana ir zelts, īpaši par šādām tēmām un vēl kontekstā ar viedokli, bet tā kā man nesen sāka krakšķēt celis, tad tomēr laikam varu piebilst: problēma ir apziņā, ka esi visvarens. Vari aizbraukt ar auto uz laukiem, ar lidmašīnu aizlidot kur zilons nav kakājis, ar dažām pirkstu kustībām samaksāt rēķinus vai nopirkt dāvanas. Nujā, apziņa ka tā ir labi režisēta ilūzija ir sāpīga. Vismaz es izsaucos - par ko ? Ne es sportists, ne pļundurs. Bet re, krakšķ un šim vienalga, par ko es sevi uzskatu. Laikam grib pateikt kaut ko, tikai vēl nesaprotu, ko tieši. Bet johaidī, salīdzinot ar patiešām slimiem cilvēkiem man klājas sasodīti labi un viss, kas man jādara, būtu priecāties par dzīvi un šo mirkli, kad mājinieki vēl guļ, un jau virst ūdens kafijai un man ir brīdis priekš sevis. Mūsu nemierīgajos laikos tas nav maz ! Nu labi, jaunībā man dikti patika Remarks, bet vienalga man nav par ko pīkstēt.
Iešu vārīt kafeju un apdomāt, ka neesmu visvarens, ka kļūdos un varu zaudēt prāvas. - piebilst
- 6.5.07 08:21
-
Man jau arī klājas sasodīti labi. Viss relatīvs. Viss atkarīgs no tā, ar ko tu sevi salīdzini.
Starp citu, vai tad Tu esi jurists? - piebilst
- 6.5.07 09:04
-
Prof. Biezpientaure
Neesmu gan jurists. Teiciens no k/f . Nevar vinnēt visas ībeja izsoles. Visviens.
Ja jau mums klājas sasodīti labi, tad - labrīt skuka, labrīt pasaule ! Es jūtu, ka šī ir feina diena. - piebilst
- 6.5.07 13:01
-
proud to be peevish
Tā viš i ar tām sāpēm, pievienojos.
- piebilst
- 6.5.07 18:56
-
var jau būt, ka nenormāliem optimistiem tā nav, bet man parasti, ja ir ilgstošas sāpes, tad it kā no sākuma liekas, nu kas tad tas - var jau paciesties, bet jo ilgāk viņas velkas, jo vairāk no tām nogurst un jo vairāk nogurst, jo nervozāks paliek. un tad vienā brīdī pienāk krahs, kad tām sāpēm pilnīgi padodas un iestājas kaut kāda dvēseles krēsla- nezinu depresija, vai kas, kad sāpes ņem absolūtu virsroku. kad tu vairs nespēj viņas paciest un liekas, ka varētu nomirt kaut vai, lai tikai viņas mitētos. un tad ir tā šausmīgi drūmi. tas parasti arī iezīmē punktu, pēc kura veselība sāk uzlaboties, bet tas deprītis joprojām paliek uz ilgāku laiku.
un vēl ar sāpēm debīli ir tas, ka pie viņām īsti nevar pierast. bišķiņ var, bet tāpat līdzi velkas tā milzīgā nervozitāte. - piebilst
- 6.5.07 21:34
-
jā, tieši tā ir.
- piebilst
- 7.5.07 16:12
-
un tad es vienmēr domāju par vēžniekiem vai citiem, kam ir hroniskas slimības, kad sāp visu laiku. kā viņi spēj to paciest?
- piebilst