* * *

6.5.07 18:56
var jau būt, ka nenormāliem optimistiem tā nav, bet man parasti, ja ir ilgstošas sāpes, tad it kā no sākuma liekas, nu kas tad tas - var jau paciesties, bet jo ilgāk viņas velkas, jo vairāk no tām nogurst un jo vairāk nogurst, jo nervozāks paliek. un tad vienā brīdī pienāk krahs, kad tām sāpēm pilnīgi padodas un iestājas kaut kāda dvēseles krēsla- nezinu depresija, vai kas, kad sāpes ņem absolūtu virsroku. kad tu vairs nespēj viņas paciest un liekas, ka varētu nomirt kaut vai, lai tikai viņas mitētos. un tad ir tā šausmīgi drūmi. tas parasti arī iezīmē punktu, pēc kura veselība sāk uzlaboties, bet tas deprītis joprojām paliek uz ilgāku laiku.

un vēl ar sāpēm debīli ir tas, ka pie viņām īsti nevar pierast. bišķiņ var, bet tāpat līdzi velkas tā milzīgā nervozitāte.