- 16.10.06 00:13
- man liekas, es sapratu, kāpēc ne velnam neder visādas unificētas un šķietami ļoti pareizas audzināšanas medtodes. tāpēc, ka tās, ja arī ņem vērā bērna personību (labākajā gadījumā), tās nekad, nekad nerēķinās ar vecāku personībām. un reti kurš vecāks spēj tās pielietot gluži vienkārši savu personības īpatnību dēļ. bet audzināšana ir bērna un vecāku personību mijiedarbības rezultāts. ja nav veiksmīgas personību saderības, kas nebūt nenozīmē sakritību (drīzāk pat noteikti nenozīmē), tad laikam tikai retos gadījumos vecāki šo augšanas procesu kopumā ietekmē labvēlīgi.
tad jācer uz citiem, kurus bērns kādreiz satiks. ja paveiksies. - 4 rakstapiebildīšu
- 16.10.06 07:45
-
Nuu, man jau šķiet, ka lielākajai daļai kombināciju ir kaut kāda metode, kas der. Bet, protams, tā ir jāizfunktierē pašiem un ar iejūtu, nevis jātaisa copy+paste no padomu grāmatiņām un standartsaukļiem a ļa "bērns ir savu vecāku spogulis" vai "vecākiem jābūt vienotam viedoklim par bērna audzināšanu".
Grūtāk varētu būt, ja bērni un/vai vecāki atrodas kaut kādos galējos agregātstāvokļos - attīstības traucējumi, atkarības, bla bla bla.
Un anyway man ir tāda smaga aizdoma, ka par bērna audzināšanu neko daudz nevar spriest, kamēr šis nav izrāpies no kūniņas. Tā ap gadiem 25.
Lai arī ko nu es zinu ;) - piebilst
- 16.10.06 08:40
-
Krietni brīdi ļoti nopietni apsvēru, kurš cibas lietotājs ir velns.
Laikam tā jau ir diagnoze. - piebilst
- 16.10.06 08:45
-
ne velns :)
- piebilst
- 16.10.06 08:48
-
jā!!!
- piebilst