Hemingvejam likās.

Jā, daži ir.

var jau arī ar cieņu nodzīvot līdz galam, bet tā jau tāda pati retoriika
un vēl, protams, var teikt, ka nevajag dzert un pīpēt, tad nebūs jāmirst slimībās un nespēkā, bet tur jau atkal atradīsies visādi, kas zinās pieminēt neskaitāmus nepelnītu slimību gadījumus
vēl var teikt, ka vajag ar cieņu uzņemt visu, ko tev vajag uzņemt, lai gan es par to cieņu esmu vienmēr dikti šaubījies, nu, par to, kas tur labs tajā pašcieņā, a varbūt, vajag visu mūžu un it īpaši nāves brīdī pazemojumā un sāpēs locīties kā pīslim Visvarenā priekšā, varbūt, tieši tāda ir Lielā Iecere? ko mēs varam zināt

da neko mēs nevaram zināt, un cieņa ir tikai tāda iekšēja izjūta par to, vai tev tā piemīt vai nepiemīt, un bez tam ne jau katrs to vispār uzskata par nepieciešamu personības sastāvdaļu, un varbūt tam ne katram ir pilnīga taisnība, savukārt, retorika ir pilnīgi viss, kas skar būtiskus eksistenciālus jautājumus, tā man liekas, es pat iedrīkstos domāt, ka visa filosofija ir viena vienīga retorika, ne?

Un kas tā, bļin, vispār par Lielo Ieceri?:)

Nafig to cienju, ja zini, ka nekas nemainiisies, bet to kas tagad, nespeej pieciest?

es par to vispār nevaru padomāt tā pa īstam. domāju tikai par tām afekta stāvokļa, bieži kaut kā man tas afekta stāvoklis.

kad pienāks laiks, tad čurās biksēs