* * *

6.1.05 08:21
Kā tie sasodītie sieviešu žurnāli, kurus es vispār nelasu, tomēr prot piespiest mani tos nopirkt. Jo katru reizi uz vāka ir vismaz viens pieteikums - vai nu par cilvēku, kurš mani interesē, vai par cilvēku, kuru es vienkārši pazīstu, vai par cilvēku, kuru es pazīstu un kurš mani interesē. Mārketings trāpa visplašākai auditorijai.
Tā atkal UNA ar Amandu Aizpurieti.
Nu ko, nopirku, izlasīju to interviju. Intervija kā intervija, tikai par to pašnāvības mēģinājumu interesanti. Un pēdējie teikumi (apmēram):
Una: Bet tagad jau gan jūs vairs to nedarītu?
A.A.: Es par to nebūtu tik droša.

Aizdomājos. Vienu brīdi likās, ka pašnāvība patiešām ir vienīgais veids, kā ar cieņu aiziet no dzīves. Protams, es te nerunāju par pašnāvībām afekta stāvoklī, par pašnāvībām viņš-mani-vairs-nemīl, par pašnāvībām nu-es-jums-visiem-parādīšu, par pašnāvībām dzērumā vai narkotisko vielu iesapidā. Nē. Vienkārši, ja tu esi ļoti vecs, ja tu esi slims, ja tu saproti, ka nevienam no tevis vairs nav nekāda labuma un nevienam tu neesi vajadzīgs vairāk, kā iemīļots mājdzīvnieks, kurš smilkstēdams izdziest uz paklājiņa un čurā istabā, ja tu sāc kalpot savai (savām) slimībām, nevis dzīvot dzīvi, tad. Tas būtu cēli un ar cieņu.

Bet nez vai kādam tā liekas, kad pienāk tas laiks, nez vai.