Es arī.

Ak Dievs. Tad mums abiem ellē.

Ratā. Kopā ar kašķa vācelēm.

Nu, kā rūdīts teologs varu teikt, ka miršanas novēlēšana ir tai pašā vērtē kā cirst pasūtīšana, tā ka izklaidējies, domā vien.

Paskaidro sīkāk.

Miršanas novēlēšana nav definēta kā sazin kāds tur ahūnais grēks. Algas nemaksāšana darbiniekiem - tas gan ir pavisam cita kalibra noziegums, nāves grēks, starp mums runājot.

Savukārt nodomāt, ah, kaut tas X. atstieptos! ir pilnīgi ikdienišķs spļāviens Dieva vaigā, uz kura brīnišķi radīto pasauli tu savas riebīgās domas raidi. Tici man, tas ir tas pats, kas lamāt valdību vai arī kaimiņu, kas pakakājis uz tava kājslauķīša. Mūžība ellē jau tāpat garantēta. Viena mūžība + vēl viena = viena mūžība.

Tavs grēku saraksts no tavām domām būtiski nemainās.

Ai, toč vieglāk palika, paldies.
(bet vai nav tomēr sgtarpība, ieklausies:
-ah, kaut tas X atstieptos!
-es gribu, lai viņš nomirst!

jā, otrais variants izklausās tāds nopietnāks, labāk pārdomāts un izteikts audiencei, kura sastāv no uzticamiem ļaudīm, kas perfekti māk noslēpt līķus.

Tomēr tās ir tikai sīkas nianses.

:) paldies

ko izpirkt?

Tādas domas ļaunumu. Ko tā noadara pašam, tam otram, un varbūt visumam.

ļaunums jau ir motivācijā nejau domā?

ir veci cilvēki, kas grib mirt, ir tādi, kas ļoti mokās un kapēc gan nemirt, ja nevar darīt to otru - dzīvot?

un ir cilvēki, kas riebjās un kuri ir bīstami un tad viņu nav.

nāvi nevar atgriezt atpakaļ un neatgriezeniskie lēmumi ir liela atbildība. bet vai ļauna lieta?

ir tik daudz, tik daudz, ko nevar par naudu nopirkt, ar centību izpirkt. un ir tik daudz ko var. bet tā laikam cita tēma :)

Tas nav par to.
Tev nepiemīt vienkāršibas tikums.

izdzēs mani

es labāk sevi izdzēsīšu,
klau, man nav nekas pret tevi, es tikai bieži nesaprotu

man gan pret tevi vis kas ir;

par tevi ar sevi pret tevi

moš nav īstā vieta bet man tas likās ļoti smieklīgi (izsaukuma zīme)

visur īstā vieta izsaukuam zīmei:)

nepaartraukti.
taa doma vnk tup galvaa un negrib iet prom.

/manis (taas domas) deelj tik daudz cilveeku pasaulee droshvien nomirushi. bet es tur neko nevaru padariit. taadu domu priekshaa tu, cilveeks, kljuusti bezspeeciigs.

Tādas mirklīgas domas neskaitās. Mums galvās dzīvo visas iespējamās domas visos iespējamos salikumos. Un jebkas var ienākt prātā attiecīgos apstākļos. Uzplaiksnīt un pazust. Skaitās tad, ja grib to domu paturēt un audzēt lielu. Īstenot.

Un tad vēl es kaut kādu pasaku atcerējos. Doma apm. tāda:
Velns atnāk pakaļ vagaram. Vedīs uz elli. Vagars negrib iet. Liedzas un lūdzas. Lai ņemot kādu citu. Kaut kā vienojas, ka palūkosies, vai nav kāds cits. Tad nu viņi kaut kur iet, kaut ko darās. Satiek šādus cilvēkus un tādus.
Ierauga saimnieku, kurš savu zirdziņu klapē, brēkdams: "Ka tevi nelabais parautu!"
Vagars rāda uz zirdziņu un saka, lai velns ņem ciet, bet velns rāmi atbild, ka to jau saimnieks tikai tādā dusmu karstumā pateicis, patiesībā, mīl zirdziņu un nevienam atdot negrib.
Satiek mammu, kas kliedz uz bērnu: "Lai velns tevi parauj!"
Bet velns ne nu rauj to bērnu nekā. Mamma to esot bez apdoma pateikusi, un viņš nevarot ņemt.
Satiek kaut kādu samocītu nabadziņu, nostrādinātu, sagurušu, un tas, vagaru ieraudzījis, nospļaujas un nikni saka: "Kaut tevi velns parautu, mocītāj, cūka un nabaga ļaužu apspiedēj!"
Un velns uzreiz atplaukst, kļūst dikti lustīgs, sagrābj vagaru un stiepj uz elli prom:
"Tie nu bija vārdi no pašas sirds un dvēseles izsacīti, tāpēc varu droši tevi, vagar, paraut peklē."

Es domāju, ka mani ļoti ienīst.

domām ir spēks, tu taču to zini, ja?

baidos, ka ir
ceru, ka ir
kā kuro reizi

es tad viņu arī nogalinu
sapņos.

tā ir šausmīga sajūta, tāpēc, ka es nemaz to negribu, bet ik pa laikam man ienāk prātā doma - ja nomirtu viens mans radinieks, man atrisinātos dzīvokļa problēma. es sevi ienīstu, jo viņu taču patiesībā mīlu, bet doma neatkāpjas.

Jā. Es zinu.

Nav jāizpērk.
Visnotaļ sakarīga doma.

Es nezinu, vai sakarīga. Dabiska varbūt - jā. Un ļauna.

Esam gan, un pat vairākkārt :/

Varbūt ne tieši tā, ka kaut ko īsti ļaunu vēlējuši, bet vismaz doma galvā ieskrējusi gan. Doma par to kā būtu, ja kāda cilvēka nebūtu. Kaut kāds savtīguma dēmons sēž tevī iekšā un gaida savu mirkli. Un pie tam arī pret tuviem cilvēkiem, diemžēl.

Ar ko gan varētu šādas domas izpirkt? Domāju, ka ne ar ko. Ja vien ir jāizpērk.