* * *

12.11.04 16:11
Tādas mirklīgas domas neskaitās. Mums galvās dzīvo visas iespējamās domas visos iespējamos salikumos. Un jebkas var ienākt prātā attiecīgos apstākļos. Uzplaiksnīt un pazust. Skaitās tad, ja grib to domu paturēt un audzēt lielu. Īstenot.

Un tad vēl es kaut kādu pasaku atcerējos. Doma apm. tāda:
Velns atnāk pakaļ vagaram. Vedīs uz elli. Vagars negrib iet. Liedzas un lūdzas. Lai ņemot kādu citu. Kaut kā vienojas, ka palūkosies, vai nav kāds cits. Tad nu viņi kaut kur iet, kaut ko darās. Satiek šādus cilvēkus un tādus.
Ierauga saimnieku, kurš savu zirdziņu klapē, brēkdams: "Ka tevi nelabais parautu!"
Vagars rāda uz zirdziņu un saka, lai velns ņem ciet, bet velns rāmi atbild, ka to jau saimnieks tikai tādā dusmu karstumā pateicis, patiesībā, mīl zirdziņu un nevienam atdot negrib.
Satiek mammu, kas kliedz uz bērnu: "Lai velns tevi parauj!"
Bet velns ne nu rauj to bērnu nekā. Mamma to esot bez apdoma pateikusi, un viņš nevarot ņemt.
Satiek kaut kādu samocītu nabadziņu, nostrādinātu, sagurušu, un tas, vagaru ieraudzījis, nospļaujas un nikni saka: "Kaut tevi velns parautu, mocītāj, cūka un nabaga ļaužu apspiedēj!"
Un velns uzreiz atplaukst, kļūst dikti lustīgs, sagrābj vagaru un stiepj uz elli prom:
"Tie nu bija vārdi no pašas sirds un dvēseles izsacīti, tāpēc varu droši tevi, vagar, paraut peklē."