- izdzēst/neizdzēst
- 16.2.04 17:32
- Pārdomāju tās dzēšanās lietas. Negribot nācu pie secinājuma, ka tā ir sava veida pašnāvība. Mēs taču katrs dzīvojam daudzas dažādas dzīves. Mājās, darbā, ar draugiem, ar kolēģiem, sporta komandā, ar bērniem, ar mīļākajiem, ar vecākiem, vienatnē... cibā.
Mūsu fiziskais ķermenis, pagalam nogurušais, kaut kā tiek ar to visu galā, jo vairāk dzīvju - jo grūtāk. Un tad kāda no šīm dzīvēm pēkšņi liekas nevajadzīga. Lieka. Apgrūtinoša. Sāpinoša. Bezjēdzīga. Nejēdzīga. Absurda. Vai vēl kaut kāda. Un mēs izdarām pašnāvības. Varbūt pat neaizdomājoties par to. Izdarām daudz biežāk, nekā nojaušam. Dažreiz varbūt i paši nepamanām. Un citi nepamana. Cibā - pamana. Bet pakaļpalicēju asaras parasti nav tas iemesls, kāpēc mēs atnākam atpakaļ. Ja atnākam.
Bet tas nav par Tevi, aptieka, tas ir par mums visiem, kuri savā ikdienā nogalinās un nogalina.
(tomēr, paldies, ka Tu atnāci) - 7 rakstapiebildīšu
- 16.2.04 17:43
-
Oh these little earthquakes
Here we go again
These little earthquakes
Doesn't take much to rip us into pieces - piebilst
- 16.2.04 18:11
-
Bunuela dēls man teica, ka tā ir jādara . . . jāpamet vai jānogalina to, kas kļūst par apgrūtinājumu . . . 'uztaisot filmu tā ir jāpamet un jāļauj tai pašai par sevi pastāvēt pret kritiķiem un publiku . . . autoram nav savi darbi jākomentē . . . ja tā sāk autoru nogurdināt, tad nogalini to!' . . .
- piebilst
- 16.2.04 18:51
-
nogalini to! ko - filmu? vai autoru?
- piebilst
- 16.2.04 20:48
-
Filmu vai pareizāk sakot autora pieķeršanos filmai . . .
- piebilst
- 16.2.04 18:54
-
paldies Tev par šo komentāru
- piebilst
- 16.2.04 20:29
-
pārējos ragaviņās un uz mežu
- piebilst
- 16.2.04 18:19
-
Tā vieglāk. Iespējams, bezatbildīgāk, bet šeit to taču drīkst - būt tādam, kāds vēlies būt, arī bezatbildīgam un nevīžīgam, pilnīgi neatkarīgam no normām un sabiedrības. Drīkst mirt un atdzimt, drīkst būt šeit un tur. Vai tad tas nav katra sapnis?
- piebilst