* * *

izdzēst/neizdzēst
16.2.04 17:32
Pārdomāju tās dzēšanās lietas. Negribot nācu pie secinājuma, ka tā ir sava veida pašnāvība. Mēs taču katrs dzīvojam daudzas dažādas dzīves. Mājās, darbā, ar draugiem, ar kolēģiem, sporta komandā, ar bērniem, ar mīļākajiem, ar vecākiem, vienatnē... cibā.
Mūsu fiziskais ķermenis, pagalam nogurušais, kaut kā tiek ar to visu galā, jo vairāk dzīvju - jo grūtāk. Un tad kāda no šīm dzīvēm pēkšņi liekas nevajadzīga. Lieka. Apgrūtinoša. Sāpinoša. Bezjēdzīga. Nejēdzīga. Absurda. Vai vēl kaut kāda. Un mēs izdarām pašnāvības. Varbūt pat neaizdomājoties par to. Izdarām daudz biežāk, nekā nojaušam. Dažreiz varbūt i paši nepamanām. Un citi nepamana. Cibā - pamana. Bet pakaļpalicēju asaras parasti nav tas iemesls, kāpēc mēs atnākam atpakaļ. Ja atnākam.

Bet tas nav par Tevi, aptieka, tas ir par mums visiem, kuri savā ikdienā nogalinās un nogalina.

(tomēr, paldies, ka Tu atnāci)