Mistēriju pilna dzīve jums.

bet ja vārds, piemēram, ir "bļaģ"?

kā jau teicu, vārda nozīmei nav sakara ar slēpto vai simbolisko jēgu, tas varētu būt arī "bļaģ". tomēr man šķiet, ka bija kaut kas pa dzīvnieku līniju.

kāmītis!

deminutīvs nebija noteikti. ja nu - tad vienīgi "kāmis".

http://en.wikipedia.org/wiki/Hypnagogia

būtu jāizstudē. nemitīgi brīnos par to, kas notiek ar manu prātu sapņos.

tas ir sasodīts lietvuvēns. mani arī tāds ir divas reizes mocījis. vienreiz dziļā purvainā latgalē - guļbūvē bez eletrības, bet tur bija arī visādi citādi htōniskie tēli. otru reizi teikā, vienā nīstamā mājā, kurā mitinājos īrnieka kvalitātē. latgalē viena sieviņa mani izmācīja, ka nevajag baidīties. jāsaskata tajā smieklīgais un kārtīgi jāizsmejas.
teikā tos gadus vēlāk tā arī izdarīju. atņēmās, kā nebijis. un neatgriezās arī vairs.

tb, tas par tā vārda izdzirdēšanu, nevis rūkoņu :)

jā. un man ir bijuši arī klasiskie lietuvēni, ar uzgulšanos uz krūtīm un smacēšanu, un briesmīgu sviedrēšanu, bet, nu velns. tieši tās atmiņas par sapni, kuras tik grūti atšķirt no realitātes. tā es ilgu laiku dzīvoju kaut kādās nosapņotās telpās, kādas nekad nav redzētas, bet dzīvoju tajās arī diernā, pēc pamošanās, faktiski ar nemitīgu klātesamības sajūitu.
un es jau nepiešķiru tam īpašu nozīmi, faktiski nekādu - bet tas noslēpums. jo ir sapņi, kuriem var atrast kaut kādas saknes realotātē, bet ir tādi, kuriem nu nekādi nevar.
bet par izsmiešanos (faktiski - noraidīšanu)- bērnībā mani vienulaik katru nakti nāca apēst milzīgs Diegabiksis ar kaula cepurīti (Margarita Stāraste), es kliedzu un mokoši modos. Līdz vienureiz nokontrolēju to sapni, ļāvu Diegabiksim ēst, nekas šausmīgs nenotika un kopš tā laika Diegabiksis atstājās.

cik sirsnīgi par to diegagbiksi :D

toreiz latgalē man gadījās čukstētājs - čukstēja "slims, slims, slims..." tik paralizējošā un stindzinošā balsī, ka otrajā nakti es patiešām biju gatavs vienkārši mukt visviens uz kurieni, ja spētu izvākties no gultas.
teikā atkal smacētājs, ar konkrēti sajaušamu tvērienu, ņurdēja pat.
pavisam godīgi - nevienā "realitātes" aktā vai jebkāda žanra mākslas darbā es neesmu izjutis tādu "absolūtā ļaunuma" sastāvdaļu un eksistenci, kā šajos divos gadījumos - gan balsī, gan tajā tvērienā un sejā, ko varēja iztēloties caur sēcošo apņēmību mani nomušīt. patiesībā, tieši tajā sejā, ko iztēlojos, atradu materiālu smiekliem. lietuvēns izskatījās pēc tās pekiniešu sugas kucītes, kura reiz vienā imantas dzīvoklī iemetās manam brālim bikšdibenā, jo viņš bija pienācis pārāk tuvu viņas bļodiņai.

ei, jā, par to absolūto ļaunumu - pilnīgi precīzi.

ārprāc, vai mums tagad par to ir jārunā?! man jau tāpat visapkārt vienmēr krakšķ un brakšķ

neormāli jauki uzrakstīts. visu cieņu

man ar sonakt kaads itkaa uzguulaas uz mmuguras virsuu taads kaa melns trusis((

ō jā man šitā hipnagogia bērnībā bija ar paralīzes elementiem, kad it kā esi pamodies, bet pakustēties nevari, kliedz, sauc pēc palīdzības, bet skaņa pār lūpām nenāk un ka tūdaļ, tūdaļ, ja es kaut ko nepasākšu, ar mani notiks kas gaužām ļauns. Parasti tajā brīdī blakus istabā dzirdēju māti ienākam (lai gan īstenībā neviena tur, protams, nebija) un es viņu nevarēju sasaukt un tas manu izmisumu un bailes padarīja vēl neciešamākas.
Ar laiku iemācījos tikt no tā laukā ar elementāru metodi - kreisās kājas īkšķa kustināšanu, jo kaut kur salasījos, ka ķīnieši, lai ātrāk izgulētos, savulaik aizbāza kreiso nāsi un iebilka siltā zeķē kreiso kāju, tad nu adaptēju šo lietu, jo vienā no nakts ļaunuma brīžiem piefiksēju, ka kreisās kājas īkšķis ir vienīgais, kas reāli kustas pēc manas iegribas - tajā brīdī ķermenis pielīst ar siltumu un tirpoņu un es pamodos pa īstam.

Lai gan pieaugot, kad mistika vairs nešķiet tik mistiska, mana metode bija šādās situācijās nevis bīties, bet gan piespiest sevi atkal aizmigt. Un pirms miega atslābināties un noskaņoties uz rāmu un stiprinošu izgulēšanos.