- 4.3.09 14:22
-
ō jā man šitā hipnagogia bērnībā bija ar paralīzes elementiem, kad it kā esi pamodies, bet pakustēties nevari, kliedz, sauc pēc palīdzības, bet skaņa pār lūpām nenāk un ka tūdaļ, tūdaļ, ja es kaut ko nepasākšu, ar mani notiks kas gaužām ļauns. Parasti tajā brīdī blakus istabā dzirdēju māti ienākam (lai gan īstenībā neviena tur, protams, nebija) un es viņu nevarēju sasaukt un tas manu izmisumu un bailes padarīja vēl neciešamākas.
Ar laiku iemācījos tikt no tā laukā ar elementāru metodi - kreisās kājas īkšķa kustināšanu, jo kaut kur salasījos, ka ķīnieši, lai ātrāk izgulētos, savulaik aizbāza kreiso nāsi un iebilka siltā zeķē kreiso kāju, tad nu adaptēju šo lietu, jo vienā no nakts ļaunuma brīžiem piefiksēju, ka kreisās kājas īkšķis ir vienīgais, kas reāli kustas pēc manas iegribas - tajā brīdī ķermenis pielīst ar siltumu un tirpoņu un es pamodos pa īstam.
Lai gan pieaugot, kad mistika vairs nešķiet tik mistiska, mana metode bija šādās situācijās nevis bīties, bet gan piespiest sevi atkal aizmigt. Un pirms miega atslābināties un noskaņoties uz rāmu un stiprinošu izgulēšanos.