- 28.2.09 20:55
-
jā. un man ir bijuši arī klasiskie lietuvēni, ar uzgulšanos uz krūtīm un smacēšanu, un briesmīgu sviedrēšanu, bet, nu velns. tieši tās atmiņas par sapni, kuras tik grūti atšķirt no realitātes. tā es ilgu laiku dzīvoju kaut kādās nosapņotās telpās, kādas nekad nav redzētas, bet dzīvoju tajās arī diernā, pēc pamošanās, faktiski ar nemitīgu klātesamības sajūitu.
un es jau nepiešķiru tam īpašu nozīmi, faktiski nekādu - bet tas noslēpums. jo ir sapņi, kuriem var atrast kaut kādas saknes realotātē, bet ir tādi, kuriem nu nekādi nevar.
bet par izsmiešanos (faktiski - noraidīšanu)- bērnībā mani vienulaik katru nakti nāca apēst milzīgs Diegabiksis ar kaula cepurīti (Margarita Stāraste), es kliedzu un mokoši modos. Līdz vienureiz nokontrolēju to sapni, ļāvu Diegabiksim ēst, nekas šausmīgs nenotika un kopš tā laika Diegabiksis atstājās.