- 19.7.08 15:25
- kādreiz, sen atpakaļ, jaunībā, es visu laiku dzīvoju ar traku atvērtību, ne tā kā “atklātību”, bet “vaļējumu”, un ar nemitīgu smeldzīgu, pulsējošu jūsmu, kas gan ne mirkli man nešķita banāla un, droši vien, nebija arī – lapotnes, jūra, debesis, smaržas, pilsēta visos diennakts laikos, mana pārdaugava, draugi, iereibušas sarunas, paģiras, literatūra, vēlāk pat bērni – viss kaut kā tik nežēlīgi skaisti un reizē skaudri sāpīgi likās, viss “pa lielam”, “pa īstam” un “dziļi”. Tagad viss vairāk tā garām, tikai ar ādu, tikai retu reizīti pieslēdzos ar asinsriti, varbūt pieslēgties vienkārši baidos tāpēc, ka baidos
- 10 rakstapiebildīšu
- 19.7.08 15:50
-
Ne jau bailes. Vienkārši, kļūstot vecākam, cilvēkam parādās nepieciešamība visur meklēt dziļāku jēgu.
- piebilst
- 19.7.08 15:50
-
Nevajadzīga nepieciešamība.
- piebilst
- 19.7.08 16:05
-
Nē, nē, tieši bailes. Redzēt, sajust, mīlēt un nenovēršami zaudēt.
- piebilst
- 19.7.08 16:08
-
dziļu jēgu meklē tikai gōti un pokemōni.
- piebilst
- 19.7.08 16:37
-
neaizmirsti par naftas atradņu magnātiem
- piebilst
- 19.7.08 20:56
-
es gan teiktu, fizioloģija.
- piebilst
- 19.7.08 23:05
-
nezinu. zinu tikai, ka sāp citādi. un, iespējams, vairāk.
- piebilst
- 19.7.08 23:33
-
Ford Madox Brown
man šādi ir tamdēļ, ka zinu, kā ir zaudēt. agrā jaunībā to nezin.
- piebilst
- 20.7.08 11:28
-
Tieši tā. Jaunībā (vai, pareizāk sakot, pirms TAM) gan domā, ka to zina, bet atiesībā nezina vis.
- piebilst
- 20.7.08 17:35
-
man tā ir, man ir jaunība.
- piebilst