* * *

19.7.08 15:25
kādreiz, sen atpakaļ, jaunībā, es visu laiku dzīvoju ar traku atvērtību, ne tā kā “atklātību”, bet “vaļējumu”, un ar nemitīgu smeldzīgu, pulsējošu jūsmu, kas gan ne mirkli man nešķita banāla un, droši vien, nebija arī – lapotnes, jūra, debesis, smaržas, pilsēta visos diennakts laikos, mana pārdaugava, draugi, iereibušas sarunas, paģiras, literatūra, vēlāk pat bērni – viss kaut kā tik nežēlīgi skaisti un reizē skaudri sāpīgi likās, viss “pa lielam”, “pa īstam” un “dziļi”. Tagad viss vairāk tā garām, tikai ar ādu, tikai retu reizīti pieslēdzos ar asinsriti, varbūt pieslēgties vienkārši baidos tāpēc, ka baidos