Garastāvoklis: | cheerful |
Mūzika: | Pīrādziņ, nāc āra! |
Jēziņ!
Episkākā ceturtdiena līdz šim, sitiet mani nost, ja kāds domā savādāk.
Sāksim ar to, ka mūs gandrīz izmeta no Folkkluba Ala. Labi, nedaudz pārspīlēts ar vārdu izmeta. Pirmkārt, mūs nodzina no galda, kurš bija rezervēts, bet zīmi kāds noņēmis. Jaunu galdiņu, pie kuram mēs visi būtu varējuši sasēsties, nebija, tādēļ gājām prom, taču pirms aiziešanas vēl paspējām izdziedāties ar Maskačkas muzikantiem.
Tālākais ceļš mūs veda uz Runci. Nu tur bija vāks! Es, Silva, Sigita un Beāte izdziedājāmies no sirds un no rajona, jo nonstopā skanēja kādi jestri, liriski un tautās zināmi meldiņi. Par šo atraktivitāti mums kāds visnotaļ noslēpumains pusmūža vīrietis uzsauca aliņus. Cik žēl, kam alus negaršo. Visbeidzot skanēja arī dziesma, kurā varēja pievienoties DJ, misters skaistā balss jeb Latvijas talants. Dziesma bija "Pīrādziņ, nāc āra!". Lūk, pēc šīs dziesmas noslēpumainais vīrietis pienāca un jautāja, kāpēc mēs norādot uz DJ šajā dziesmā, vai viņš maz gribot būt pīrādziņš? DJ uz šo jautājumu atbildēja:" Kāpēc gan nē?" Un tajā brīdī izskanēja viss labākais pick-up lains, ko mēs visi jebkad bijām dzirdējuši:" Vai starp jums gadījumā vēl kāds negribētu būt pīrādziņš?" Un no viņa puses tam sekoja uzrauta viena uzacs, no mums- 5 sekunžu klusuma brīdis un vēl 5 minūšu smiekli līdz asarām.
Vēlāk mums uzbruka kaut kāds pusmūža pāris, no kuru teiktā es daudz vairs neatceros, bet nav jau arī vairs svarīgi.
Un vakars noslēdzās ar 5 minūšu gaidīšanu aiz durvīm, kamēr māsa ielaida mūs dzīvoklī, bet tā vieta, lai uzbrauktu augumā, ka tik ilgi nevēra vaļā durvis, ieejot dzīvoklī, es teicu:" Sveiciens valsts svētkos!" Un Sigita atkal izplūda smieklos.
Nju lūk tā!