Es pat nespēju tā kvalitatīvi sakopot domas un uzrakstīt kā jūtos.
Liekas, ka jūtos tā nekā.
Ir tāda sajūta. Tukša sajūta.
Lai arī kā es censtos šo tukšumu piepildīt vai noslāpēt. Tas nesanāk.
Un pie tā vienmēr vainojams kāds elpojošs cilvēks, nevis materiālās vērtības. Tās nekad nesāpina. Tās var salūzt, sabojāties, neskanēt, nedarboties, neripot, bet nekad nesāp tik ļoti, jo to visu lielākajā vairumā gadījumu var labot vai aizvietot.
Cilvēkus gan nē. Un žēl, ka tā.

Ja ir kāpumi, tad ir kritumi.
Vienkārši jāiemācās dzīvot nepieķeroties un nepierodot.