|
[12 Apr 2010|09:28pm] |
|
Apnikums tik daudzās lietās.
Atkal uznācis "cibā klabināšanas laiks"
Un vispār, ja es šeit rakstu, tātad man ir morāli slikti.
Tā lūk tādas tās lietas ir.
|
|
|
[12 Apr 2010|09:31pm] |
Es pat nespēju tā kvalitatīvi sakopot domas un uzrakstīt kā jūtos.
Liekas, ka jūtos tā nekā.
Ir tāda sajūta. Tukša sajūta.
Lai arī kā es censtos šo tukšumu piepildīt vai noslāpēt. Tas nesanāk.
Un pie tā vienmēr vainojams kāds elpojošs cilvēks, nevis materiālās vērtības. Tās nekad nesāpina. Tās var salūzt, sabojāties, neskanēt, nedarboties, neripot, bet nekad nesāp tik ļoti, jo to visu lielākajā vairumā gadījumu var labot vai aizvietot.
Cilvēkus gan nē. Un žēl, ka tā.
Ja ir kāpumi, tad ir kritumi.
Vienkārši jāiemācās dzīvot nepieķeroties un nepierodot.
|
|
| mērķis un uzdevumi |
[12 Apr 2010|09:38pm] |
| [ |
music |
| |
perfect circle |
] |
Jāaizmirst atmiņas. Tās rada nostaļģiju un skumjas. Jo šodena vairs nav vakardiena.
Jāmaina lietu un notikumu skatupunkts. Jāmaina redzējums un interpretācija attiecībā pret vērtībām.
Mazāk fizisko un materiālo. Vairāk garīgo.
Pilnveidot iekšējo pasaulīti, nostabilizēt sevi un savu dvēseles līdzsvaru. Pašrealizēties savā virzienā, neietekmējoties no apkārtējiem un viņu vēlmēm.
Un vispār - dzīvot tikai sev un darīt sevi laimīgu.
Jo tikai tad, kad pats būsi laimīgs, spēsi laimīgus darīt citus.
Bet līdz robežai. Tā ar distanci.
Nepieķeroties un nepierodot.
Viņi paši pieradīs.
|
|