Man tik ļoti patīk mūzikas skolas. Precīzāk -- man patīk iet garām mūzikas skolām. Pavasara pēcpusdienās, kad vēdināšanas režīmā ir atvērti logi un no tiem nāk flautas vai vijoles, vai klavieru skaņas. Pa durvīm iekšā un ārā staigā pārsvarā no vidēji pārtikušām ģimenēm nākuši bērni. Un viņi mācās spēlēt. Viņi mācās mūziku. Lielākā daļa šo bērnu gan dodās tāpēc, ka tā ir izlēmuši viņu vecāki, un ļoti iespējams, ka pēdējais mežraga vai klarnetes eksāmens būs pēdējā reize, kad viņi tur rokās mūzikas instrumentu. Ļoti iespējams, ka viņi pieaugs un kļūs par žūpām vai narkomāniem, savu dzīvi iztērēs darbā ar daudz stundām un mazu samaksu, mājās pie televizora vai uz iekšpagalma soliņa, un mūzikas skola būs vien miglaina fona atmiņa. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka no puspavērtajiem logiem nāk mūzikas skaņas. Šeit māca bērniem mūziku. Šeit top kultūra.

Es nezinu kāpēc, bet šo skaņu dzirdēšana, ejot garām mūzikas skolām, man asociējas ar plašiem jūgendstila laika dzīvokļiem ar gaišām sienām, augstiem griestiem un koka grīdām, kas vietām mazliet čīkst.