Emīls Skrīks

Jaunākais

15.10.18 23:47

es vienmēr esmu pārāk noguris vārdiem.

2.10.18 00:02

bet, vispār, nē, man iet tīri labi. pēdējā laikā ir salīdzinoši maz brīžu, kad gribētos nodedzināt kādu ēku, kurā pats atrodos (garīgi, protams). to ļoti labi parāda fakts, ka pēdējā pusgada laikā neesmu izdarījis neko nozīmīgu.

1.10.18 23:27

mans sienas pulkstenis jau vairāks nedēļas ir pussprādzis un rāda sazin kādu laiku un es negribu tam nabagam nomainīt bateriju un navig nevajag ar

1.10.18 23:23

es ceru, ka nomiršu viens, manās bērēs neviena nebūs un man nāksies pašam aizrakt savu kapu.

1.10.18 22:12

nu labi, es īsti neesmu spējīgs uzrakstīt neko vispār nekad.
atvajnojet par sagadatajem nertibam.

1.10.18 21:50

bet vai man būtu kaut kā īpaši jāuztver tas, ka spēju rakstīt tikai tādus dzejoļus, kuros iznīcinu sevi un visu, kas ir man apkārt?

1.10.18 21:41

šodien gāju pāri gājēju pārejai un redzēju pretējā ielas pusē S. ejam perpendikulāri man. es nezinu, kur viņa gāja un kāpēc viņai bija mugurā ģitāras soma, bet, then again, kāpēc lai tā nebūtu? es gribēju ar viņu sasveicināties, apskaut un visu pārējo, bet viņa mani neredzēja (vai arī izlikās neredzam) un ar nodurtu galvu aizgāja tālāk nedaudz ātrāk nekā es pārgāju pāri ielai, tāpēc man būtu vajadzējis vai nu viņu saukt vai arī noķert, kas būtu padarījis vēl neveiklāku satikšanos, kas jau tā būtu lemta neveiklam klusumam, kas sekotu pēc sasveicināšanās. tāpēc es ar savu eksistenci neuzbāzos un šī sastapšanās nenotika. tā arī ir vislabāk. nav jau arī tā, ka es būtu varējis pateikt kaut ko nozīmīgu, un tāpat es visticamāk esmu uzskatāms par slikto personāžu.

3.9.18 23:02

nevainīgā sejiņa, kas uzprasās uz lauztu žokli

17.8.18 22:59

Man ir ļoti grūti asociēt sevi ar to organisko vielu kopumu, ko sauc par manu ķermeni. Iemeslus tam aptuveni nojaušu, bet tie nav būtiski.
Man daudz labāk patīk pielīdzināt sevi kādam -- parasti diezgan abstraktam -- mākslas (plašākā nozīmē, ne tikai grafikas) darbam vai arī kādam konkrētam brīdim, kādai konkrētai sajūtai, kādai fotogrāfijai. Kaut kam, kas, nezinot kontekstu (jeb kontekstu, ko es esmu iedomājies), šķiet pilnīgi bezjēdzīgs un nejaušs.
Tāpēc nereti es jūtos vīlies, apbēdināts, gandrīz aizvainots par to, ka fotogrāfijas, ko ievietoju soctīklos, kurās puslīdz saprotami esmu redzams es (es to daru diezgan bieži; jā es esmu tieši tik divkosīgs) gūst daudz lielāku manu interneta paziņu atsaucību īkšķu un sirsniņu formātā nekā attēli, kuru saturs atbilst iepriekšējā rindkopā minētajam uzskaitījumam. Aptuveni: "kā jūs uzdrošinaties dot lielāku atzinību manam fiziskajam izskatam nekā mana prāta izskatam!" Ļoti vulgāri un pārspīlēti, bet dažreiz pieķeru sevi pie šādām domām.
Un es šodien nesatikos ar meiteni, kura nelabprāt vai arī stipri novēloti atbild uz ziņām internetā.

5.8.18 19:36

Centieties pēc iespējas biežāk pieķert citus cilvēkus melos (protams, neliekot viņiem to nojaust), lai zinātu, kā nepieķert jūs.

5.8.18 19:23

Mīļie, nekad nelaidiet garām izdevību katru augustu saiet pilnīgā ķīselī. Bet pats galveinais, lai to zinātu tikai jūs!

5.8.18 01:36

Disappointment as an artistic statement.

28.7.18 23:40

Es seksuāli identificējos kā abstrakcija.

22.7.18 01:47

Apziņas pulsācija un asinsrites dūkoņa.

17.7.18 02:16

es pamodīšos miris un tad es iešu spokoties.

17.7.18 02:01

Katra diena kā atskaite līdz nākamajam atskaites punktam. Pēc ... dienām būs pagājis ... dienas/nedēļas/mēneši kopš ...

17.7.18 01:55

Ambientais bezmiegs.

14.7.18 02:47

Sadoties rokās un krist atmuguriski.
Mūžīgi
mūžīgi

mūžīgi

14.7.18 02:00

Reiz dzīvoja divi labākie draugi
un tad viņi nomira
un viens no tiem pārdzima par patiešām skaistu baraviku
un otrs pārdzima par patiešām izsalkušu kāpuru

13.7.18 00:54

Pēkšņi pārņēma tāds kā indīgs miegs.
Powered by Sviesta Ciba