Tas laikam bija izlaidums vai kāds cits svinīgs klases pasākums divpadsmitajā klasē, kad es saviem nedaudziem klases draugiem noteicu: "interesanti, kurš pirmais no mūsu klases nomirs..." Pretī es saņēmu pārsteiguma un aizvainojuma pilnus skatienus un D. ironisku repliku: "Tu."

Bet vispār es par šo esmu veltījis krietni vairāk pārdomu nekā manā zaļajā jaunībā bezkara apstākļos pieklātos. Apzinīgā vecumā es esmu bijis tikai vienās bērēs: savas vecvecmammas. Ģimenes un draugu loka, vismaz cik man zināms, visi turās pie labas veselības, katrā gadījumā neviena mirēja nepazīstu. Tā kā ar nāvi esmu krietni uz "jūs".

Kādu laiku atpakaļ Mārpla FB lapā bija saliktas bildes no koncerta Krāmenē 1987. gadā. Dažās no tām figurēja jauns smuks džeks, blodniem matiem utt. Iesaukāts par Guculi. Komentāros kaut kādi bijušie skolas biedri un kas vēl ne jautājuši, kā šim iet. "Nu jau tur..." Kādus gadus desmit. Aizdomājos, cik daudz tie džeki izvadījuši savu draugu šito trīsdesmit gadu laikā.

Cik čomu izvadīšu es? Kuri čomi izvadīs mani? Cik ilgi man būs (ne)laime nodzīvot un redzēt kā viens pēc otra piemēra koka mētelīti?
Man nevajadzētu par šo pašlaik satraukties.