Man ir ļoti grūti asociēt sevi ar to organisko vielu kopumu, ko sauc par manu ķermeni. Iemeslus tam aptuveni nojaušu, bet tie nav būtiski.
Man daudz labāk patīk pielīdzināt sevi kādam -- parasti diezgan abstraktam -- mākslas (plašākā nozīmē, ne tikai grafikas) darbam vai arī kādam konkrētam brīdim, kādai konkrētai sajūtai, kādai fotogrāfijai. Kaut kam, kas, nezinot kontekstu (jeb kontekstu, ko es esmu iedomājies), šķiet pilnīgi bezjēdzīgs un nejaušs.
Tāpēc nereti es jūtos vīlies, apbēdināts, gandrīz aizvainots par to, ka fotogrāfijas, ko ievietoju soctīklos, kurās puslīdz saprotami esmu redzams es (es to daru diezgan bieži; jā es esmu tieši tik divkosīgs) gūst daudz lielāku manu interneta paziņu atsaucību īkšķu un sirsniņu formātā nekā attēli, kuru saturs atbilst iepriekšējā rindkopā minētajam uzskaitījumam. Aptuveni: "kā jūs uzdrošinaties dot lielāku atzinību manam fiziskajam izskatam nekā mana prāta izskatam!" Ļoti vulgāri un pārspīlēti, bet dažreiz pieķeru sevi pie šādām domām.
Un es šodien nesatikos ar meiteni, kura nelabprāt vai arī stipri novēloti atbild uz ziņām internetā.