Es vēlos kaut ātrāk pienāktu mana dzimšanas diena. Ne tāpēc, ka man patiktu manas dzimšanas dienas (man riebjas manas dzimšanas dienas), bet gan tāpēc, ka es būšu ticis tālu prom no šodienas. Es negribu šodienu, es negribu vakardienu. Man tās derdzas, it īpaši vakardienas. Es no tām nevaru atkratīties. Es ar tām pamostos un eju gulēt, tās mani vajā sapņos un kad es viens eju mājup.

Kad pienāks mana dzimšanas diena, es vairs nebūšu es, es būšu kāds cits, būšu kāds vecāks cilvēks. Es atskatīšos uz šodienu un tas būs bijis tik ļoti sen. Es būšu iepazinies ar jauniem cilvēkiem, austiņās klausīšos kaut ko, kā eksistenci pašlaik neapzinos. Es domāšu par kaut, par ko tagad nedomāju, un lietas, kas tagad māc manu prātu, tad būs nenozīmīgas. Es skaitīšu pagājušās dienas citiem notikumiem nekā tagad.

Būs labāk, būs sliktāk, būs jebkas, tam nav nozīmes. Bet būs kaut kas cits, kaut kas, kas nav tagad un kas nebija vakar.