Karantīna
Slimība nav tikai fakts, ka tev ir slikti. Tas nav par to, ka tev sāp un tu esi nevarīgs. Vēl būtiskāk ir tas, kā tev sāp un kā tu esi nevarīgs. Tev ir auksti, ļoti auksti. Tev salst tā, it kā tu būtu izdzīts kails kādā laukumā aukstā novembra rītā, kur visi noraugās tavā bālajā, izģindušajā, sakņupušajā ķermenī. Ļaužu skatieni kā ledus kristāli dzeļ katru tavas ādas kvadrātcentimetru. Visvieglākā vēsma liek tev trīcēt kā nodzeltējušai lapai bērza zarā. Locītavas ir smagas un sāp it kā nebūtu kustinātas tūkstoš gadu. Skatiens verās kaut kur, bet tomēr īsti nekur. Un tā tu sēdi autobusā trīcot un skaitot pieturas līdz varēsi steberēt -- cik vien ātri spēj savā nespēkā -- mājup. Un, kad būsi ticis līdz gultai, tu stundu trīcēsi zem divām segām mēģinādams iemigt līdz iegrimsi dziļa un smaga miega bezdibenī, lai pamostos un secinātu, ka ir pagājusi stunda. Un tā atkal un atkal, līdz rīta mijkrēslis sludinās nākamo dienu. Tad tu reibonī mēģināsi kāpt ārā no gultas un piespiest sevi apēst kādu kumosu, jo neesi ēdis jau diennakti. Un ceri, ka šī diena nesīs kādu atrisinijājumu vai vismaz vieglāku nakti.