Man ir tendence vērot kopbildi un reflektēt uz lieliem mērogiem, tāpēc ir sāpīgi to visu apzināties, BET tajā pašā laikā vismaz teorētiski saprotu, ka reālais darba lauks šajā ziņā ir pie sevis. Protams, ir svarīgi to atpazīt Vispār, atpazīt arī tajos, ar kuriem kontaktējies un tml., jo pat "mīliet savus ienaidniekus" noteikti nenozīmē "akceptējiet ļaunumu". Un tā dzimumkroplība noteikti ir ļaunums, grēka sekas - tāpat kā nāve. Bet es minētu, ka tā lieta indivīda vai jaunas, Dieva svētītas (t.i., attiecībās veselīgas) ģimenes kontekstā šīs lietas var tikt labotas, jo tam ir nepieciešami divi elementi: godīgums/atklātība un absolūts standarts, pie kā turēties. Pasaulē nekā tāda nav - viss vienmēr paliek pie varas rotaļām: kurš kuru paspiedīs zem papēža, un, pat vienojoties par it kā jauniem, skaistiem noteikumiem attiecībās, nav nekāda pamata pie tiem turēties, jo vienīgais, kura priekšā tu esi atbildīgs ievērot likumu ir tas, par kuru tas runā. Respektīvi - vienīgais, kas attur cilvēku no ģimenes sabrukuma (ja eksplicīti nerunājam par Dieva vispārīgo žēlastību), ir tas, ka viņš to neizdara. Bet, ja ir iespēja stāties Dieva svētītā laulībā, dzīvot Viņa vadībā, Viņa priekšā, zināt, ka otru vari pamācīt ar Radītāja/Dizainera autoritāti (ja vari :p) un atzīties, paliekot zem Visas Zemes Tiesneša žēlastības, tad drošien var tikt pāri visiem iekšējiem bubuļiem un bailēm. Vienam pašam gan drošien no tā ir grūtāk iziet - tipa kā iemācīties gleznot, neizmantojot krāsas. Var jau, bet tas ir daudz smagāk/grūtāk/ilgāk/bezjēdzīgāk.
Tātad - nav ko nokārt galvu! Nāve ir Plānā, tāpat kā Dzīvība, un šī nav tā paliekamā vieta. Viss tiks izlabots. Arī visa nosodāmā savas dzimumlomas kropļošana/nelabošana tiks atdarīta. Paši vien esam vainīgi, bet mums ir labāka cerība par sevi pašiem.