Jozefs Čapeks. Stāsti par sunīti un kaķīti.
esmu vienkārši sajūsmā! :)

Tas bija toreiz, kad sunītis un kaķīte abi saimniekoja kopā; viņiem mežmalā bija maza mājiņa, tur viņi abi dzīvoja un gribēja visu darīt tā, kā dara lieli cilvēki. Taču vienmēr tas viņiem neizdevās, jo viņiem ir mazas un neveiklas ķepiņas un tām nav pirkstu kā cilvēkiem, tikai tādi mazi spilventiņi un uz tiem nadziņi Tāpēc viņi nevarēja izdarīt visu tā kā cilvēki, bet skolā viņi negāja, jo skolas kustoņiem nav, kā nav, tā nav! Nedomājiet niekos, tā ir tikai bērniem!

Tāpēc viņu  mājiņā visādi gadījās. Šo to viņi izdarīja labi, šo to neizdarīja, tāpēc tur vienmēr bija it kā nekārtība. un tā viņi kādu dienu pamanīja, ka viņu mājiņā ir pārāk netīra grīda.

-        Paklau, sunīt, - kaķīte sacīja, - mums ir tāda kā netīra grīda.

-  Man arī liekas, - sunītis atbildēja, - ka ir tāda kā pārāk netīra. Paskaties, kādas man notrieptas ķepiņas no šīs netīrās grīdas.

-         Tev jau ir pārāk notrieptas,- kaķīte teica, fui, kauns skatīties! Mums grīda jāizmazgā. Cilvēkiem nekad nav tik netīras grīdas. Viņi to šad tad izmazgā.

-         Labi, - sunītis piekrita, - bet kā lai to izdarām?

-         Tas ir pavisam viegli, - kaķīte atteica. – Ej pēc ūdens, es parūpēšos par pārējo.

-         Sunītis aizgāja ar krūzi pēc ūdens, bet kaķīte izņēma no somas ziepju gabalu un uzlika uz galda. Tad viņa iegāja pieliekamajā, kur viņai bija noglabāts žāvētas peles kumosiņš. Tikmēr sunītis atnāca ar ūdeni un ieraudzīja, ka uz galda kaut kas guļ. Viņš attina to vaļā un ieraudzīja, ka papīrā atrodas sārts četrstūris.

-         Ahā, tas būs kaut kas gards, - sunītis noteica un, tā kā viņš gribēja ēst, tad iebāza visu gabalu mutē un sāka košļāt.

Taču tas garšoja slikti. Tad ienāca kaķīte un dzirdēja, ka sunītis tā ērmoti sprauslā. Viņa paskatījās un ieraudzīja, ka sunītim pilna mute putu, un no acīm tek asaras.

-         Dieviņ, tētīt! – kaķīte iesaucās. – Kas tev kait, sunīt? Slims būsi vai? Kāpēc tev no mutes tek putas? Kas tev vainas?

-         Jā, sunītis atbildēja, - es atradu kaut ko uz galda un domāju, ka tas ir siers vai kāds cepums, un apēdu to. Bet tas briesmīgi kož, un man mutē ir putas.

-         Esi gan tu muļķis, - kaķīte sirdījās, - tās taču bija ziepes! un ziepes ir mazgāšanai, nevis ēšanai.

-         Ahā, - sunītis noteica, - tāpēc tās man koda. Ai, ai, kā kož, kā kož!

-         Sadzeries labi kārtīgi ūdeni, - kaķīte deva padomu, -tad tev vairs nekodīs.

Sunītis dzēra, kamēr izdzēra visu ūdeni. Kost viņam pārstāj, bet putu gan bija daudz. Viņš aizgāja noslaucīt purnu zālē, tad viņam vajadzēja iet atkal pēc ūdens, jo viņš bija visu izdzēris un vairāk ūdens mājā nebija. Kaķītei bija viena krona, un viņa aizgāja nopirkt jaunas ziepes.

-         Tās es vairs neapēdīšu, - sunītis nosolījās, kad kaķīte bija atnesusi jaunās ziepes, - bet kā mēs izmazgāsim grīdu, ja mums nav sukas?

-         Par to es jau esmu domājusi, - kaķīte sacīja. – Tev ir tādas rupjas un spurainas pinkas kā sukai, tāpēc es izmazgāšu grīdu ar tevi.

-         Labi, - sunītis bija ar mieru, bet kaķīte paņēma ziepes, krūzi ar ūdeni, nometās zemē, paņēma sunīti par suku un izmazgāja ar viņu visu grīdu. Grīda nu bija gluži slapja, taču sevišķi tīra vēl nebija.

-         Bijis nu mums kaut kas sauss, ar ko uzslaucīt, - kaķīte raizējās.

-         Zini ko, - ieteicās sunītis, - es esmu pilnīgi slapjš, bet tu esi sausa, un tev ir tādas jaukas, mīkstas pūciņas kā vislabākajam dvielim! Es uzslaucīšu grīdu ar tevi.

Viņš paņēma kaķīti un uzslaucīja ar viņu visu grīdu.

-         Nu gan mēs izskatāmies šausmīgi, -abi teica, aplūkojuši sevi. – Grīda mums tīra, bet paši esam netīri! Tādi mēs nevaram palikt, tad jau katrs par mums smiesies! Mums jāizmazgājas!

-         Mazgāsimies tā, kā mazgā veļu, - sunītis sacīja.

-         Tu, kaķīt, izmazgāsi mani, un, kad es būšu izmazgāts, tad izmazgāšu tevi.

-         Labi, - kaķīte atteica.

Viņi sanesa vannā ūdeni un paņēma veļas dēli. Sunītis iekāpa vannā, un kaķīte viņu izmazgāja. Viņa berza sunīti uz dēļa tik stipri, ka viņš lūdza, lai tik stipri neberžot, ka viņam nesajūkot kājas. Kad sunītis bija izmazgāts, tad vannā iekāpa kaķīte, un sunītis viņu mazgāja un berza uz dēļa tik stipri, ka kaķīte lūdzās, lai jel neberžot tik briesmīgi, citādi kažociņā izberzīšot caurumus. Tad abi izgrieza viens otru.

-         Un tagad iesim žāvēties, - kaķīte teica.

Viņi izvilka veļas auklu.

-         Vispirms tu uzkārsi auklā mani, un, kad es jau karāšos, tad nokāpšu un pakāršu tevi, - kaķīte sacīja sunītim.

-         Sunītis paņēma kaķīti un uzkāra auklā tāpat, kā uzkar veļu. Knaģu nevajadzēja, jo auklā varēja turēties ar nadziņiem. Kad kaķīte jau karājās, tad nokāpa no auklas zemē un uzkāra sunīti.

Tā viņi abi karājās, un saulīte jauki apspīdēja viņus.

-         Saulīte spīd uz mums, - priecājās sunītis, - drīz mēs būsim sausi.

Līdzko viņš to izteica, sāka līt.

-         Līst! – sauca sunītis un kaķīte. – Nu mums veļa samirks! Mums jāpaslēpjas!

-         Abi nolēca no auklas un skrēja uz mājām, lai paslēptos paspārnē.

-         Vai vēl līst? – kaķīte prasīja.

-         Jau pārstājis, - sunītis atbildēja, un patiešām – jau spīdēja saulīte.

-         Tad iesim uzkārt veļu, kaķīte uzaicināja. Viņi aizgāja un uzkārās auklā; vispirms sunītis uzkāra kaķīti, un, kad viņa jau karājās, tad nolēca un uzkāra sunīti. Tā viņi karājās auklā, kā karājas veļa, un priecājās, ka nu spīd saulīte un veļa jauki žūst! Te atkal sāka līt.

-         Līst, samirks veļa! – sauca sunītis un kaķīte un abi aizskrēja paslēpties.

Līdzko spīdēja saulīte, tā viņi uzkārās uz auklas, līdzko sāka līt, lēca zemē un skrēja slēpties, un, līdz ko atkal atspīdēja saulīte, tā kārās uz auklas, un tā tas gāja līdz pašam vakaram. Tad viņi abi bija pavisam sausi.

-         Nu mums veļa sausa, - viņi teica, - tagad varam likties grozā uz auss.

Viņi ierāpās grozā, un, tā kā viņi gribēja gulēt, tad abi aizmiga un nogulēja jauki grozā līdz pat rītam.

 

smējos skaļi