šodien pēc darba nonācu netālu no miera ielas un ļoti lieliski izplānoju, kā tikt uz t/c mols, kur mani omniva pakomātā gaidīja kāds sūtījums. ar 40. autobusu aizbraucis līdz maskavas ielas pieturai, nonācu pie 7. tramvaja elijas ielas pieturas - trīs minūtes par ātru. pieturā bija akurāt trīs cilvēki - izkāmējis vīrs ar bārdu, paveca sieviete ar lakatiņu un vīrietis melnā, formastērpam līdzīgā kombinezonā.

tas pēdējais, protams, sāka slīdēt uz manu pusi (bļa, kāpēc nevar kā normāli cilvēki sūtīt pa pastu). es nostājos viņam pretī žākļa stājā. viņš man pagāja garām ar skatienu, ko varētu tulkot kā "tumšākā vietā tev gadītos nepatīkama pieredze". tas pats testosterona rituāls - viņš vienīgais no tās trijotnes pievērsa pietiekami daudz uzmanības apkārtnei un spēja vadīt savus biedrus - atkārtojās, kad viņš gāja atpakaļ pie savējiem, apskatījies, cikos pienāk tramvajs.

protams, mēs visi četri izkāpām mazā kalna ielā un kopā pagriezāmies t/c mols virzienā. viņi iegāja divstāvu mājas pagalmā netālu no mākoņtehnoloģiju uzņēmuma Elko biroja. noklaudzēja pagalma vārtiņi, un man uzreiz bija skaidrs, ka viņi tur veiks kādu rituālu. es nesapratu, kāpēc trīs cilvēki - un noteikti ne radi - vienkārši ņem un iet vienā ēkā. tobrīd tas likās ļoti svarīgi. es nedzirdēju, ko viņi runāja, atceros tikai vārtiņu klaboņu. tagad liekas, ka viņi drīzāk tur dzer, palaikam pamostas, ienīst sevi un dzīvo tālāk skumju, bet vismaz dalītu vakaru.

es izņēmu savu sūtījumu no omniva pakomāta un devos iepirkties t/c mols. man ļoti patīk šis veikals. iespējams, ka es maldos, taču, kad mani maziņu vadāja uz rīgu, vecāki vienreiz šajā veikalā mani trīs vai četras stundas nēsāja, turot aiz rokām sev pa vidu - tā kā sociālajās reklāmās. tad es jau biju ļoti staigājošā vecumā, un tāpēc tā bija vismaz divreiz labāka pieredze.

t/c mols bija ļoti silti. veikalā sportland, kur uz sienām salīmētas slavenu sportistu fotogrāfijas ar nopietnām sejas izteiksmēm, es nopirku šņores apmēram pēc 10 minūšu meklēšanas (pēc tam, kad pārdevēja man parādīja virzienu). šādu veikalu pieredze ir tāda - es esmu kļuvis par futbolbumbu, kas sastāv tikai no pēcpuses un kuru garlaikoti spārda visi tie cilvēki, kuri, vēl pirms mani ieraudzīja, jau zināja, ka nekas no manis neiznāks.

es iegāju veikalā rimi, un veikals rimi manī. ieliku grozā konservu attaisāmo, pie reizes arī konservus, uz kuriem izmēģināt. man vienreiz bija vienu kilogramu smaga tunča konservu bundža, un sagadījās tā, ka tas bija ļoti jauks periods manā dzīvē.

nobrīnījos par kādu produktiem paredzētu uzkaramo, kurā nebija preču. tas man likās aizdomīgi. vairākas reizes apmaldījos, meklējot preces. izpētīju vākus žurnālu stendā. ieliku groziņā saldētus dārzeņus, ābolus, kliju maizi. tie pēdējie divi nebija saldēti. nostaļģijas vadīts ieliku nūdeles ar gulaša un tomātu garšu (šo rakstot man sāp vēders). tad meklēju sojas mērci, taču sapratu, ka esmu apmaldījies. ieraudzīju olīveļļu borges. beidzu iepirkties. kad maksāju, skatījos uz sievieti, kas pie saldumu stenda pretī kasēm sapņaini lūkojās tālumā. viņa atjēdzās un nedaudz nosarka.

ārā no t/c ieraudzīju labu vietu, kur vajadzības gadījumā var likties gulēt. būtu izpētījis arī dziļāk - tur noteikti ir visādas nevajadzīgas lietas.



ejot atpakaļ uz pieturu, ieraudzīju divu mākoņservisu sacensību. elko mākoņserviss ir praktiskāks, bet saka, ka otram mākoņservisam apakšā vairāk tradīcijas un, ja nebaidaties šī vārda, jēgas.



piegāju arī pie mājas ar dīvainajiem cilvēkiem. ļoti gribētos zināt, ko viņi īsti dara.

pēc tam atgriezos mājās ar produktiem un aukstu gultu. please be my stock photo girl.