jūtos kā omega tēviņš, nē, drīzāk digammas tēviņš (tas burts izskatījās pēc F, bet izrunāja kā "v", ja nemaldos). tas ir pazudis burts, kuru beidza izmantot pašā grieķu fallabēta sākotnē.

vakar meklēju draugus omeglē, ļoti patika viena čata beigas:
You:Thanks
Stranger: Youre whale cum

man liekas, ka tas ir interesantāk, nekā domāt par to "vai es esmu labā kondīcijā, lai varētu runāt tā, ka iepatīkos meitenēm? man šķiet, ka es klausos vairāk, nekā viņa, tāpēc tagad es kādu laiku neuzturēšu acu kontaktu"

nesen ciemos bija draugs, kuram stāstīju par soc. sit. darbā. viņš teica (tas bija monologu vakars) - "piedod par ieteikumu, un tas var tev atspēlēties, bet pastaigā uz darbu zem xanax. vajag tikai pāris pozitīvas pieredzes, ieguvumi pārnesas arī uz laiku, kad tu neesi apdullis"

nejūtos tā, it kā sevi žēlotu, un tas skaidri jāpasaka, jo šķiet, ka cilvēki primāri uztver "noskaņojumu", nevis pateikto. iespējams, to daru arī es.

taču es jūtos tā, it kā jau sen būtu pazudis kompass, ka es neticu saviem stāstiem par sevi (apjucis & apsmiets zēns no mazas pilsētas, kura dzīvē nav nekā, izņemot ...; "centrālais notikums viņa dzīvē" viņu izmainīja tā, ka visu viņa tālāko pieredzi var skatīt caur "centrālā notikuma" prizmu; etc).

tas šķiet labi - savā ziņā - jo tas it kā nav paštaisni un tad tu it kā izmūc no "man pienākas" un līdzīgām domām. bet tad ir dīvaini plānot kaut ko, jo nevar uzticēties pats savām vēlmēm? es nezinu, vai saprotu, par ko runāju.

kur var dabūt xanax? ģimenes ārstu neieteikt.