he, interesants definējums, kā tu definē, kas ir īsts un neīsts?

tjipa, parasti neirozinātnē (he, es ar savu zinātni bāžos iekšā) runā par to, ka viss ir elektro-ķīmisks process. visa uztvere ir būtībā 'neīsta'. līdz ar to nāve ir fizisks process -- 'īsta', ja par to runā kā objektīvu, izmērāmu lielumu -- kāds mirst. bet ja par nāvi tiek runāts kā par subjektīvu uztveres procesu -- es mirstu, tad tā ir 'neīsta' būtībā, jo ir neironu radīts uztveres kopums. sajūtu lielums, kas rada kaut kādu atspoguļojumu smadzenēs, kas rada priekšstatu par sevi, bet cik tas ir 'īsts', go figure.

nu kaut vai piemērs -- katram cilvēkam ir dažāds daudzums krāsu uztverošo šūnu sajaukums acīs. līdz ar to visticamāk katrs cilvēks krāsas uztver nedaudz savādāk. bez tam, dažām sievietēm 3 krāsu uztverošo receptoru vietā ir 4 viedu, kas nozīmē ka viņas atšķir 4 pakāpes vairāk krāsu sajaukumu nekā parasts cilvēks. daltoniķiem savukārt ir krāsu uztverošo receptoru traucējumi, līdz ar to viņu priekšstats par realitāti ir savādāks. nu un tā katram. realitāte jau nemainās, mainās tikai uztvere.

par balsīm, kas saka ko darīt -- es starp citu pēdējā laikā kaut kādā sakarā esmu par šo tēmu lasījusi un izklausās, ka visbiežāk viņas rodas lielu pārdzīvojumu rezultātā. viņas atšķeļas kā personības daļas un ja parasti cilvēkiem tāpat ir gut feeling un domu process, tad 'balsis' ir šo procesu daudz skaļāka amplifikācija. un viņas var būt gan nomierinošas, gan dusmīgas, parasti abas. problēmas rodas tad, kad viņas ir dusmīgas un liek cilvēkam darīt sev pāri, kas parasti ir stresa rezultātā. savukārt visbiežākais iemesls kāpēc cilvēki, kas dzird balsis negrib lietot psihotorpiskās zāles, esot tieši tas, ka balsis pazudīšot. tā man ir gadījies lasīt, vairāk gan case studies, ne gluži statistiskus pētījumus.