pēdējā laikā skaidrāk sāku apzināties pārlasīšanas, atkalskatīšanās, etc nozīmi, (arī tādēļ, ka bieži nav laika neko pārlasīt).

tas laikam izskaidro, kāpēc virzīšanās uz ko nostrādātu ir tik ļoti lēna - ne tikai tāpēc, ka prāts ir gļukains un ar pirmo reizi trāpīt acītē ir liela veiksme (apskaužu tos, kas spēj ātri lasīt, man piem. dzeja ir jālasa balsī, lai būtu drošs, ka neesmu izlaidis kādu vārdu), bet tādēļ, ka pat tas, ko tu patiešām domā iznāk palēnītiņām, kamēr uzaust skaidrība, kāpēc tas un tas teikums nestrādā un ko vajag likt vietā. tādēļ man nepatīk lasīt vecus cibas ierakstus, pat ja tur ir noteiktas emocijas vai kkāda liecība par to, kā esmu uztvēris pasauli, tas visdrīzāk ir tāds diezgan negodīgs skats bez izv. cēloņsakarībām.

vēl gribēju pasūkstīties par prāta gļukiem, kas iet, attinot sižetus. kādreiz, kad zināju, ka kaut ko nekad nepārlasīšu, palaikam prātā attinu grāmatas sižetu, lai kaut ko saglabātu. tagad zinu, ka tas nekam neder, jo tā vnk ir domāšana par to, kā tu esi domājis, ti, vēl viens uzslāņojums.

šī sakarā gribēju vēlreiz ielikt vienu dzejoli. man tas jau sākumā šķita ģeniāls teksts, taču "kāpēc" atnāca kādus pāris mēnešus pēc tam, kad biju to iegaumējis.

Once the time goes, it’s gone
And no wisdom can retrieve it.

Grave thoughts bear the mind down.
And the body has no choice but to follow.

It comes down to yes or no, and pain’s in back
of every choice that turns to act.

What I find in the night, other than darkness.
In the darkness, other than light.

Solace. What a lovely word.
Solstice. What a lovely word.

Mark Rudman, no "Solitaire"