feminist critic
bet Sliktākais cilvēks pasaulē tomēr ir džeku fantāzija, jo Džūlija beigās no visiem variantiem izvēlas kļūt par fotogrāfi, šķiet, tāpēc, ka viņa tajā sāk saskatīt jēgu pēc mirušā ex "bērnības vietu" fočēšanas, tā ka miesiski viņš nomirst, bet garā tomēr izdzīvo caur Džūlijas profesionālo dzīvi. kaut kā tā? tas, protams, ir skaisti un iemieso kopā pavadītos gadus; tāpat šāda sekošana nodzīvotā laika sabiezējumiem, to sajūgšana ar "kalpošanu pagātnei", kas vērsta uz nākotni, ja neskaita visādus brīnumus, ir vienīgais veids, kā atrast ceļu pasaulē, kurā profesionālās izvēles noved pie vienlīdz paredzamiem mūža scenārijiem (kas reāli ir mūsdienu MO, mūsdienās jauniešiem nau nākotnes, nevis klimata pēc, bet tāpēc, ka nākotne ir kļuvusi par klaju lauku). pats par sevi tas nav nekas slikts, vienkārši klāt ir tas, ka viņai nav draudzeņu, politisko uzskatu utt. (nav tā, ka abus obligāti vajag, bet filmā viņai ir tikai džeki.)