trajektorija
ar to, ka mani neinteresē cilvēki, kuri negrib neiespējamo, es domāju diezgan precīzu lietu: ka tas, ko es vēlos, ir neiespējams, un tuvošanās neiespējamajam ir mans vienīgais kritērijs radošās aktivitātēs. respektīvi, tas ir personīgs kritērijs, un, lai gan mēdz atvērties un arī neatvērties durvis, pie kurām klauvēju, tās ir durvis, ar kurām man ir maz sakara, lai gan, protams, šie fakti sāpina un iepriecina. ar to es gribu teikt, ka ir vienas durvis, kuras klauvē mani un aiz kurām ir dzirdami suģestīvi trokšņi, kas ir aktuāli tikai man, un, par spīti sociālās (simboliskās) sfēras absolūtajai varai pār mani, te ir darīšana tikai ar to, ka manī ir palicis zaudētas un nekad neeksistējušas pasaules nospiedums, un šī pasaule ir aiz durvīm. ja es durvis neatvēršu, tad mūžam slīgšu melanholijā. ir dažādi esamības veidi, bet mana trajektorija ir apmēram šāda.