viena lieta, kas man besī diskursos par dabas aizsardzību, ir Dekarta vainošana. nav nekāda iemesla domāt, nu, vismaz ja pareizi uztveru to stīgu, lai, piemēram, izmetot atkritumus, es pat post factum iedomātos vai /rīkotos pēc principa/, ka daba (res extensa) ir šķirta no manis (res cogitans). ja es tiešām domātu, ka cilvēks (piemēram, es) nekādā ziņā nav šķirts no dabas, es to vien darītu, kā mestu čipsu pakas Daugavā un karinātu sešpaku plastmasas kaijām kaklā – jo es pats sevi uztveru kā bojātu organismu, bet vismaz apkārtējai pasaulei šādu zīmogu man nav pilnīgi nekāda iemesla uzspiest. kopumā, lai gan teorija ir interesanta un, atskaitot šādus gadījumus, svarīga, manuprāt, vajag vienkārši vairāk autistu, tādu kā Grēta, un attīstīt ekoterorismu tepat LV.