runājot par aktuālo jautājumu, vai ikkatrs notikums visumā ir bijis iepriekš noteikts, varu teikt, ka man pašam visspēcīgākā brīvības sajūta rodas, iztēlojoties nākotni, kā arī gaužām retajos gadījumos, kad pārsteidzu pats sevi. protams, pēc tam pārskatot iztēloto vai izdarīto, var atrast - jā, deguns tam no tēva, acis no mātes, un lūpu kaktiņš vienā pusē viegli izvirzīts gluži kā tam jaukajam cilvēkam, par kuru tev šķiet, ka, pabeidzot darbu, radītājs būs atlaidis pirkstus tieši tajā vietā. ko es gribēju teikt? tak neko citu kā to, ka jūtos brīvs.