ē, šitā būs polemika, un es nemaz nezinu, vai saprotu, par ko ir runa, taču mans apsvērums kaut ko pukstēt ir tāds, ka esmu ko līdzīgu dzirdējis no vismaz trijiem tuviem cilvēkiem, un man tur kaut kas liekas šķībi.

turpinot diskleimeri, nepretendēju arī uz viedokli par kādu eksistences veidu/virzienu, kas ir labāks par citiem, pilnīgi nopietni.

tagad man vajadzētu izmest kaut kādu truth bomb, bet vienkārši - dzīvot savtīgi, man šķiet, ir grūtāk, nekā dzīvot "priekš citiem", ar to domājot citus cilvēkus.

dzīvot savtīgi nozīmē arī dzīvot kādam principam, kas manā uztverē ir "dzīvot tam, kas tevi uzrunā". bet pastāv arī citi principi, kuriem sekot noteikti ir vēl grūtāk.

bet, salīdzinot šos divus, tieši izdabāt - nevis savam "patīk" vai savām "iegribām", bet gan "spīd dvēselē caur vienīgo spraugu, kura atrodama ikdienas tumsā" - ir daudz grūtāk, jo tad vajag atmest daudz baiļu, vajag nemitīgi taustīties un sev uzticēties līdz ārprātam. tas ir grūti, un es to neprotu, bet zinu, ka tas ir iespējams.

savukārt dzīvot citiem, caur citiem, okej, tas ir forši, bet tad ir jau ir doti visi priekšraksti, tu vari tikt no punkta a līdz punktam b vienkārši kaut kā nebūt laipojot pa karti, un tā ir ar daudzām vienkāršām pārliecībām, kurām ar to, kas tu esi, var arī nebūt pilnīgi nekāda sakara.

man tas izskatās pēc vienkārša glābiņa. bet tikpat labi arī doma par palīdzēšanu citiem var būt tā vienīgā sprauga - lai vai kā, melnam ir vismaz 40 nokrāsu.

es sev liekos nenormāli garlaicīgs, šo rakstot, bet vienalga atstāšu šo (esmu runājis) nākamajām paaudzēm.