murgs #12
tas ir šausmīgi, cik daudz nervu man iztek, mēģinot saprast savu vietu citu cilvēku vidū.

man nav problēmu ar neviennozīmību jautājumos, kas skar faktiski jebko. nonākt pie kāda kodola lietām vairs nav mērķis, jo viss ir spēle, un atnākt var pilnīgi jebkas. vairs nemēģinu atrast grāmatās/notikumos/mūzikā kādu vienotu jēgu.

bet es nevaru ciest neskaidrības attiecībās. man vajag 'draugs', 'paziņa', 'mīļākais, 'ienaidnieks'.

tiklīdz kaut kas paliek neskaidrs, pazūd jebkāda spēja loģiski spriest, un tad es vairs neklausos vārdos un neskatos uz situāciju, bet pazūdu otrā cilvēkā. laikam jau tas tādēļ vien, ka man bieži vajag daudz siltuma, bet tad, kad siltumu nevajag, ir atkal otrs grāvis, kurā par visu ir vienalga.

nu, protams, tas tādēļ, ka cilvēki ir neparedzamāki nekā grāmatas, un viņu cirtieni sāp, bet tas tā sīrupaini. šķiet, ka citi ar to tiek galā daudz labāk, prasās ainas poišas.