Es noteikti gribu būt apmierināts ar sevi tādā stabilā līmenī, lai man nebūtu bail šo apmierinātības pamatu zem kājām zaudēt. Tas nozīmē atpazīt sevi kā normālu - pieņemamu, mīlamu, attīstāmu (nevis graujamu). Manuprāt, šī normāluma atpazīšana tieši sargā pret kļūšanu par ko tālāku no t. s. "patiesā es", jo tā mazina vajadzību nepārtraukti meklēties un trauksmaini kļūt par citām, savstarpēji konfliktējošām lietām. Varbūt tās var noderēt kā atšķirīgas grūtību kategorijas – grūtības sevis atpazīšanā un tālākā veidošanā vai grūtības, kuras mudina sevi noliegt un bendēt.