jūtos pa gadiem kļuvis vājāks, tādā nozīmē, ka ir izpletusies pasaule un mazāk to varu ietekmēt, respektīvi, varbūt es neesmu audzis līdzi savai pasaulei, bet varbūt ne ar vienu nemaz tā arī nenotiek
atkal esmu tādā stāvoklī, ka par sevi vienalga, šādā vietā ir iespējama rakstība. varbūt tas ir mīlestības pretmets, kurā ir līdzīgi droši, jo viss vienalga, tas būtu bēdīgi, bet es neesmu bēdīgs, tikai noskumis
cilvēki pēdējā laikā ir nīgri, bet, ja nav pamata kontakta, tad man atkal jānonāk šādā stāvoklī, lai vispār varētu runāt
vienreiz pasniedzējs, izlasījis tādu visai viduvēju, bet interesantu eseju, teica: “gan jau kaut ko izdarīsiet”
vienreiz darbmācības stundā uz pudeles klāju guaša pasteļus, un visi ļoti priecājās par krāsām