kādu laiku nevaru saņemties tādai vienatnei, kurā varu izlaist sev cauri kādu romānu, bailes, ka esmu "nesagatavots dzīvei" ir iespiedušās arī apvidos, kas, tā strikti ņemot, nemaz neskaitās dzīvošana. pa lielam jau esmu viens, bet trešdaļa no cilvēkiem, kurus satieku šajā laikā, tas ir, kopā viens vai divi cilvēki, tāpat nemaz nav satiekami, par viņiem domājot ir tā kļūdas sajūta sirdī un elpceļos, un miesa zina labāk. patīk zilā gaisma, kas apmākušās dienās ir lielajos kapos, atgādina Trāklu, melna vīna pudeles ar resniem vēderiem & noskatītas dzīres lapenē, kur esmu svešinieks, cilvēkus bez nevienas domas pakausī, labus cilvēkus.