viens no brīžiem, kad biju laimīgs, bija 2016. gadā ap šo laiku. Ķengaragā staigāju gar dzīvojamām mājām, saule atspīdēja atkušņa atsegtajās šļircēs, laistījās tukšās čipsu pakās. no kāda restota pirmā stāva loga skanēja Placebo dziesma Pierrot the Clown. es kaut kā nojautu, ka tur dzīvo meitene (nu labi, to es noteicu pēc izkārtās apakšveļas), diezgan nelaimīga un dzīvokļa putekļos smokoša, ka viņai ir sliktas attiecības ar vecākiem (visdrīzāk, tikai mūžīgi stresaino māti, jo tēva nav), un šī apziņa, ka mēs abi zinām šo jauko dziesmu, uz brītiņu piepildīja tukšumu sirdī, ar kuru katru dienu mostos un kurš liek smakt arī bez elpceļu slimībām.